Jānim Katkovskim no Aizkraukles pagasta 7. februārī būs skaista jubileja — 55 gadi.
Dzied uz ķebļa
“Esmu dzimis tieši pusnaktī. Mana dzimtā puse ir Baldonē. No bērnības atceros skaistās sniegotās ziemas, sniegs bija tik dziļš, ka reiz es tajā pat “slīku”. Baldonē arī gāju “ābečniekos” — 1. klasē. Labi dziedāju — klausījos radio, Raimonda Paula plates un iemācījos viņa dziesmas. Kad bija kādas viesības, uzkāpu uz ķebļa, lai visi redzētu, un dažas dziesmas nodziedāju. Biju kautrīgs, tomēr, ja jau ciemiņi lūdz, bija jādzied. Pēc tam saņēmu aplausus, konfektes un jutos ļoti svarīgs, man patika būt uzmanības centrā. Tā dziedu visu mūžu — vīru korī “Staburags” jau 33. gadu. Vissaviļņojošākie ir bijuši Dziesmu svētki un Rīgas 800 gadu jubilejai veltītie koncerti. Atmodai sākoties, Mežaparka estrādē pirmo reizi dziedājām Latvijas Valsts himnu, bet man no saviļņojuma aizlūza balss, un es tikai plātīju muti… Kopā ar kori esmu bijis daudzās valstīs.
No balta melnajā
Tēvs ļoti labi prata galdniecības darbus, mācīja tos arī man, aizrāvās ar fotografēšanu, tādēļ no bērnības saglabājies diezgan daudz bilžu. Kādreiz viņš bija aizsargs, par to savulaik tika izsūtīts uz Sibīriju, un tur pavadītie gadi atstāja iespaidu. Kad mācījos 3. klasē, tēvs nomira. Par mani divus gadus vecākā māsa Silvija palika dzīvot pie mātes, bet mani iekārtoja Iecavas internātskolā. No baltā iekāpu melnajā, dzīve vairs nebija viegla. Skolā mācījos sešas dienas, bet sestdienu vakaros varēju braukt mājās. Reiz nokavēju autobusu un 19 kilometru gāju kājām, mājās ierados pusnaktī. Mamma jau bija satraukusies, kur esmu pazudis.
Drīkst tikai mākslinieki
Biju mācīts vienmēr aizstāvēt mazākos, meitenes, bet internātskolā katrs pats cīnījās par savu vietu zem saules. Skolā mācījās daudz bērnu no nelabvēlīgajām ģimenēm, tā man bija laba dzīves skola. Tomēr pratu sevi aizstāvēt, pret visiem biju godīgs, labi zīmēju, un citi mani respektēja. Man vajadzēja zīmēt sienasavīzes. Reiz uzzīmēju komjaunieša nozīmīti ar Ļeņina attēlu vidū, par to māti izsauca uz skolu. Izrādās, Ļeņinu drīkstēja zīmēt tikai lieli mākslinieki, ne jau kurš katrs, bet es taču to nezināju! Internātskolā mācījās arī Kaspars Dimiters, viņš prata spēlēt ģitāru un iemācīja to arī man. Ar viņu sapratos labi.
Internātskolā pabeidzu 7. klasi, Vecumnieku vidusskolā — 8. klasi, pēc tam mācījos skolā Rīgā, un kombinātā “Māksla” apguvu akmeņkaļa — graviera profesiju. Izgatavoju apaļu akmens bumbu un ieguvu ceturto kategoriju, sestā bija visaugstākā. Vēlāk biju praksē Cēsīs, par akmeņkali esmu strādājis Bauskā.
“Uz eksāmenu vari nenākt!”
Skolā man labi padevās ķīmija. Taču 11. klasē konsultācijās mani izdzina no klases par priekšāteikšanu un paziņoja: “Uz eksāmenu vari nenākt!”. Neaizgāju arī, un man liecībā ielika tikai četrinieku, par ko biju apbēdināts, jo ķīmiju zināju ļoti labi. Reiz skolotāja pārskatīšanās dēļ man četrinieku ielika arī zīmēšanā. Par to biju šokā, jo zīmēju ļoti labi. Daudz esmu zīmējis stundās. Rīgā fizikas skolotājs vienmēr pagaidīja, līdz skolēns zīmējumu pabeidz, un tad to atņēma — katrā klasē bija kāds “mākslinieks”. Pēc tam viņš izveidoja izstādi. Vēlāk Mākslas akadēmijā pabeidzu “nulles kursu”, tomēr tālāk nemācījos.
Izlasa sludinājumu
Reiz “Padomju Jaunatnē” izlasīju, ka Stučkas rajona celtniecības pārvaldē vajag jumiķi un nodrošina arī dzīvokli. Taču dzīvokli man neiedeva, braukāju ar motociklu uz Vecumniekiem pie mammas. Vēlāk varēju dzīvot kopmītnē. Kad Aizkraukles kolhozā cēla daudzdzīvokļu māju, mani pierunāja strādāt celtniecības brigādē. Darbs man veicās — redzēju, kā mūrē citi, un es darīju tāpat. Toreizējais darbu vadītājs Staņislavs Kozlovskis pierunāja, lai es paņemu apbūves gabalu un uzceļu pats savu māju. Tā arī izdarīju.”
“Jūsu uzvārda te nav!”
Pierasti jautāt: “Kas par lietu?”, bet Jānis savlaik prasījis: “Kas par ezi?”. Viņam frizūra bijusi “ezītī”, un tā viņš iesaukts par Ezi. Kad kolhozā gribējis saņemt pirmo algu un parakstīties algu sarakstā, viņam atteikts — jūsu uzvārda sarakstā nav! “Kā nav? Redzu, ka ir!” viņš atbildējis. Izrādās, darbiniece nodomājusi, ka Ezis ir viņa uzvārds.
Apbalvo divreiz
Kopš Latvijas zemessardzes dibināšanas Jānis ir zemessargs, Atmodas laikā piedalījies Vislatvijas manifestācijā un kopš barikāžu pirmās dienas nedēļu sargājis televīzijas torni Zaķusalā. Toreiz saņemti draudi, ka būšot gaisa desants. Ieroču nav bijis, tādēļ vīri gatavojuši mietus, pārsprieduši plānus, kā labāk aizstāvēties, organizējuši “sausos” treniņus. “Baiļu mums nebija, domājām par to, kā aizstāvēties,” stāsta jubilārs. “Barikāžu dalībnieka piemiņas apbalvojumu man pa-sniedza divas reizes. Otrajā reizē teicu — apbalvojumu atdošu, bet ziedus gan paturēšu,” atceras jubilārs.
Skrien pakaļ Stellai
Jānis tagad strādā Lielvārdes lidlauka apsardzē. Nesen viņš nokārtojis medicīnisko un fizisko pārbaudi un ieguvis tiesības strādāt vēl piecus gadus. Bijis jāskrien trīs kilometrus, “jāpumpējas”, jāveic vēdera preses vingrinājumi.
Vai viņš skriešanā daudz trenējas? “Mājās skraidu pakaļ kucītei Stellai un kaķenei Tīnai,” smej jubilārs. “Kādreiz skraidīju ar Sarkanā Krusta somu, esmu ieguvis samarieša apliecību un varu sniegt pirmo palīdzību. Mani tas nebaida — kad biju mazs, tantēm špricēju nomierinošas zāles. Ikdienā daudz strādāju fiziski, mājās vien tik daudz darba! Jūtos tā, it kā man būtu 30 gadu.”
Logus redz arī Anglijā
Kā Jānis svinēs 55 gadu jubileju? “Tikai ar tuvākajiem draugiem un radiem,” viņš saka. “Mans tēvs bija maiznieks un dzimšanas dienā man cepa kliņģeri. Dzimšanas dienas bieži esmu svinējis kopā ar radiem un draugiem, tomēr tagad nekādas lielās svinības vairs negribas,” viņš saka. “Korī “Staburags” jubilārus vienmēr sveicam, nodziedot kādu dziesmu.”
Meita un znots dzīvo un strādā Anglijā, atbraukt nevarēs, bet Jānis plāno šovasar doties pie viņiem. “Ar meitu sazinos skaipā. Kamerā parādu viņai kucīti un kaķeni, visu, kas jauns. Meita “uzsauca” mūsu mājai jaunus logus, parādīju arī tos. Viņa man palīdzēja apgūt jaunās tehnoloģijas — ja vienmēr mācīsies ko jaunu, nekad vecs nebūsi,” smej jubilārs.
