Lai ziemas salā savvaļas dzīvniekiem palīdzētu pārziemot, arī šogad lielākā daļa mednieku viņus piebaro. Seces mednieku kolektīva “Lauce” 36 biedri mežazvērus intensīvi piebaro jau no pagājušā gada rudens. Skābsiena ruļļi, bietes, kartupeļi, burkāni, graudi un viss pārējais, kas atrodams zemnieka sētā, palīdz meža dzīvniekiem izdzīvot.
Līgums ar kanādieti
Seces pagastā ir divi mednieku klubi — “Lauce”, kurā darbojas 36 mednieki, viņu vidū arī trīs sievietes, un “Priedāni”, kurā ir deviņi mednieki. Mednieku kluba “Lauce” vadītājs Guntis Taškāns stāsta, ka “labajos gados” mednieki Seces pagastā apsaimniekojuši ap 8000 hektāru platību, tagad — ap 6000 hektāru. “Tā kā apsaimniekojam lielākoties līgumplatības, arvien vairāk grūtību sagādā tas, ka zemi strauji pērk ārzemnieki un vēlāk nav iespējams viņus atrast. Esam meklējuši zemes īpašniekus arī ārzemēs un līgumu par platību izmantošanu slēguši pat ar kanādieti,” atklāj Guntis Taškāns.
Skābsienu ēd
visi
Mednieku kluba vadītājs stāsta, ka savvaļas dzīvniekus baro viss kolektīvs, kas sadalījies divpadsmit grupās. Katrai grupai ir vismaz viena, citām — pat trīs barotavas.
“Dzīvniekus barojam lielākoties par savu naudu, mednieku kluba līdzdalība ir niecīga. Atceros, 2004., 2005. gadā uz mežu aizvedām ap 80 tonnu barības, taču pēdējos gados daudzums ir krietni mazāks. Briežiem gādājam skābsienu ruļļos, taču to ēd visi, pat mežacūkas. Dzīvniekiem garšo kartupeļi, burkāni, bietes un graudi,” stāsta mednieks.
Medī ar prātu
Secietis uzskata, ka “Lauce” šaipus Daugavai ir viens no bagātākajiem mednieku kolektīviem dzīvnieku ziņā: “Medījam daudz, bet ar prātu. Nešaujam sivēnmātes, nemedījam dziļā sniegā, pārsvarā rīkojam medības uz gaidi. Jau divus gadus nešaujam stirnas, arī nākamgad viņas vēl nemedīsim neatkarīgi no tā, cik labvēlīgs būs šis gads. Iepriekšējos gados stirnas novārga, un tik ātri populācija neatjaunojas. Lielākais apdraudējums stirnām joprojām ir klaiņojošie suņi un malumednieki, ar kuriem nenogurstoši turpinām cīnīties. Izpildām normu un nošaujam paredzēto daudzumu mežacūku. Salīdzi-not ar postījumiem, kādus meža-
cūkas zemnieku sējumiem no-
darīja pirms pāris gadiem, tagad ir krietni labāk.”
Ar burkānu Ziemassvētkos nepietiek
Guntis Taškāns vēl piebilst: “Reizēm cilvēki neizprot dzīvnieku piebarošanu. Sak, paši barojat un pēc tam nežēlīgi nošaujat! Tad es atbildu tā: kāds labums zvēram, ja cilvēks Ziemassvētku vakarā aiziet uz mežu izrotāt eglīti un aiznes pāris burkāniņu zaķītim, ja pēc tam tur vairs neatgriežas? Bet dzīvnieks noteikti nāks atkal! Mednieki zvērus piebaro intensīvi katru dienu un palīdz dzīvniekiem pārziemot. Un, ja pēc tam nomedījam kaut vai pusi no ziemā izaudzētajām mežacūkām, otra puse ir spējīga izdzīvot un vairoties.”
