Pērnā gada nogalē rakstījām par koknesieti Ingu Ozoliņu, kura saņēma neparastu vārdadienas dāvanu — aicinājumu piedalīties līnijdejotāju kluba “Sarkanie zābaciņi” komandā, lai startētu pasaules čempionātā, kas notika ASV pilsētā Nešvilā. Janvāra sākumā Inga atgriezās no Amerikas, un viņai, tāpat kā pārējām komandas dalībniecēm, ir diploms, kas apliecina, ka viņa kopā ar “Sarkanajiem zābaciņiem” ir pasaules čempione.
Viss liels
Sacensībās piedalījās vairāk nekā 1000 dejotāju no 22 valstīm. Kantri un vesterna dejas Nešvilā dejoja visu nedēļu visdažādākajos veidos gan individuāli, gan pāros, gan grupās. Latvijas komandai bija jādejo Vecgada dienā — 31. decembrī, un brīdī, kad saskandinājām šampanieša glāzes, vēlot viens otram laimes, “Sarkanie zābaciņi” bija nodejojuši savu zelta priekšnesumu.
— Kas tev visvairāk palicis atmiņā no brauciena?
— Amerikā viss ir liels — gan mājas, gan auto, pat viesnīcas gultas. Tur ļoti attīstīta līnijdejošana pāros, tā viņiem ir topā. Mēs pagaidām tik varam sapņot, ka līnijdejās iesaistīsies arī vīri.
Trenējas konferenču zālē
— Kādu balvu saņēmāt kā pasaules čempioni?
— Ja kāds domā, ka naudu, tad kļūdās. Amerikāņiem ir citāda izpratne par apbalvojumiem nekā mums, jo gandarījums par uzvaru jau nav mērāms naudā. Uzvarētāju kausa vietā saņēmām lielu keramisku plāksni, kurā nākamajā dienā iegravēja uzvarētājkomandas nosaukumu, katrs dejotājs saņēma diplomu. Amerikāņiem ļoti sarežģīts šķita vārds “zābaciņi”, viņi to izrunāja “zabazini”. Lielākais sacensību ieguvums ir pieredze un jauni kontakti. Piemēram, viena no pasaulē atzītākajām kantri dejotājām drīz būs Rīgā — viņa piekrita mūsu vadītājas Iritas Jasinskas uzaicinājumam piedalīties “Rīgas kausa” žūrijā.
— Kādi bija sadzīves apstākļi?
— Ļoti ērti. Mēs dzīvojām viesnīcu rajonā, kurā bija tikai krodziņi un viesnīcas, apmēram 40 minūšu braucienā no centra. Viesnīcā dzīvojām pa divām istabā. Saimnieks bija ļoti laipns un ļāva bez maksas trenēties konferenču zālē.
Lētas
rotaļlietas
— Vai iznāca laiks apskatīt arī pilsētu?
— Tikai pāris stundu. Nešvila ir kantri pilsēta no viena gala līdz otram. Viss tur ir saistīts ar šo mūzikas stilu — krodziņi, tur skanošās dziesmas, pieminekļi. Pilsētā ir arī viens no lielākajiem kantri muzejiem pasaulē — tā apskatei jāvelta vismaz četras stundas, diemžēl mums tik daudz brīva laika nebija.
— Kādas dāvaniņas atvedi mājiniekiem?
— Vīram — kovboja siksnu, viņš gan jokoja, vai tad tas nozīmējot, ka bērni tagad būs jāper! Bērniem atvedu lego un rotaļlietas, tās tur ir ļoti lētas.
Ierodas pēdējā
minūtē
— Vai tālajā zemē viss ritēja bez starpgadījumiem?
— Tā vis nebija. Pirmssacensību dienā piedzīvojām pamatīgu stresu. Mēs uz Nešvilu devāmies grupiņās pa diviem trim cilvēkiem. Lidojums ilga divas dienas ar pārsēšanos. Sniega dēļ bija atcelti reisi uz Nešvilu, tāpēc divas komandas dalībnieces ieradās burtiski pēdējā minūtē — pēc pāris stundām jau bija jādejo. Bet viss ir labs, kas labi beidzas. Kad devāmies uz Ameriku, visu laiku iznāca lidot pa nakti, savukārt atpakaļ — pa dienu, starpība ar mūsu laiku tur ir deviņas stundas.
— Vai tagad vari ļauties atpūtai?
— Kur nu! Mācos pati un mācu citus. Otrdienās ir nodarbības Kokneses grupai, bet ceturtdienās braucu uz Baložiem, kur notiek “Sarkano zābaciņu” treniņi. Jāgatavojas “Viļņas kausam”.
