“Ne visam, kas rakstīts, var ticēt,” teica Vitas kundze no Kokneses novada un vēlējās pastāstīt savu pieredzi, varbūt tā noderēs citiem.
“Pērn nebiju precīzi aprēķinājusi malkas patēriņu un, baidoties, ka līdz pavasarim varētu pietrūkt, nolēmu nopirkt vēl četrus sterus. Jau no rudens avīzē biju ievērojusi sludinājumu, ka pārdod sausu malku. Nobrīnījos gan, kā tik ilgi pārdevējiem vēl ir sausa malka, ja nu vienīgi milzu šķūnī. Tomēr piezvanīju. Malku man atveda ātri, bet, kā jau domāju, tā nebija sausa, bet pazaļa. Ko nu vairs… Tādai malkai, protams, krietni vien mazāka siltumatdeve, jo vispirms uguns iztvaicē mitrumu un tikai pēc tam mazliet pasilda arī plīts riņķus. Atceros, mans tēvs nekad nekurināja krāsni ar slapju malku, jo baidījās no tā dēvētās skursteņa svīšanas — uz dūmeņa sienām sakrājas kondensāts, kas ar laiku sabojā ķieģeļus. Labi, ka man vēl ir sausa malka, to kurinu pamīšus ar zaļo.
Domāju, ka pārdevējiem vajadzētu būt godprātīgiem un nemānīt pircējus.’’