Izkaisītā jeb multiplā skleroze kļūst arvien jaunāka — liecina statistika. Tā nav nāvējoša slimība. Patiesībā daudzi nemaz nezina, kas tā ir par slimību, un minējumi svārstās no “putniem galvā” līdz ratiņkrēslam un pilnīgai nevarībai, jo — “tas ir kaut kas ar nerviem”.
Sākas ar
reiboni
“Sēdēju virtuvē uz grīdas un mizoju kartupeļus. Laikam jau tā straujāk piecēlos — pēkšņi sareiba galva, viss bija izplūdis, acis arī šķērsām rādīja,” atceras Anna. Kādu nedēļu staigājusi tāda apdullusi, līdz mamma paņēmusi līdzi pie neirologa — viņa pati gāja pēc atzinuma obligātajai veselības pārbaudei, kas nepieciešama darbavietā.
Nozīmēta magnētiskā rezonanse, neirologs nosūtījis uz Jūras medicīnas centru Rīgā — tur ir Multiplās sklerozes centrs, vienīgā vieta Latvijā, kur ir tiesīgi noteikt šo diagnozi. Annai bija 29 gadi, multiplā skleroze un — automātiski — 2. invaliditātes grupa.
“Man bija šausmīga pretestība — veselu cilvēku grib pataisīt par invalīdu. Uzreiz acu priekšā ratiņkrēsls, lai gan tā īsti nemaz nezināju, kas tā par slimību. Joprojām savu slimību nezinu līdz galam. Sākumā bija intensīvs ārstēšanas kurss, sadeva tik daudz zāļu, ka likās — piešaus sērkociņu, un es aizdegšos. Mājās nācu piepampušām kājām un domāju — ārprāts, kas nu būs, ļoti pārdzīvoju,” atceras Anna. Pašai sākumā bijis šausmīgi grūti, bet mamma “skatījās uz mani un raudāja”.
Triju gadu laikā būtiski sliktāk nav palicis, ja ir kādas sūdzības, pakonsultējas ar ģimenes ārstu. Jāatceras vien reizi nedēļā noteiktā laikā injicēt zāles. Anna dzirdējusi, ka pasaulē tās varot dabūt arī tabletēs, bet Latvijā esot ampulas tikai injekcijām, toties valsts tās apmaksā tāpat kā ārstēšanu. Šo triju gadu laikā pabeigtas studijas, sākusi strādāt. Anna tic, ka viņas gadījums būs labvēlīgs — izveseļosies pilnībā: “Galvenais, nežēlot sevi, izturēties kā pret normālu cilvēku un dzīvot.”
“Multiplā skleroze jau sen ir jaunu cilvēku slimība. Diemžēl joprojām ne tik labi iepazīta, kā varētu vēlēties. Tomēr ģimenes ārstiem ir vēlēšanās uzzināt, mēs lasām lekcijas. Jāatceras, ka joprojām tāda slimība eksistē, un tas jāņem vērā gan ģimenes ārstiem, gan neirologiem,” atzīst Multiplās sklerozes centra vadītāja Jolanta Kalniņa.
Multiplā skleroze (MS) ir viena no autoimūnajām slimībām — kad organisms kaut kāda iemesla dēļ neatšķir savējās no svešām šūnām, tāpēc uzbrūk arī savējām. Šajā gadījumā — mielīna apvalkam, tādēļ rodas kustību, koordinācijas, redzes, garastāvokļa un citi neiroloģiska rakstura traucējumi.
Multiplā skleroze tulkojumā būtu “daudzās rētas” un tiešām ir saistīta ar nerviem, precīzāk, tā apvalku — mielīnu. Mielīna apvalks nodrošina, ka pa nerviem notiek precīza un ātra elektrisko signālu kustība. Elektriskie impulsi ir veids, kādā galvas smadzenes sūta signālus visam organismam, šos signālus uztver muguras smadzenes — šādi tiek nodota nepieciešamā informācija. Ja apvalks tiek bojāts, signāli kļūst neprecīzi vai arī netiek pārraidīti vispār.
Izredzes
dažādas
Organisms pats spēj atjaunot nervu apvalku, tomēr saražotā mielīna apjoms ir ļoti ierobežots, bojātās vietas tik un tā paliek kā rētaudi — skleroze. Mielīna bojāšanas process norit daudz straujāk nekā tā atjaunošana, tāpēc nepieciešama īpaša terapija.
Ir četri MS tipi. Visbiežāk izplatīta slimības forma, kam raksturīgi pēkšņi uzliesmojumi, kuru starplaikos veselība ir stabila. Kopējā situācija pasliktinās lēnām. Ja šo saslimšanu neārstē, pusei slimnieku pēc 10 gadiem konstatē jau agresīvāku slimības formu, kas tiešām 15 gadu laikā var novest līdz nepieciešamībai pārvietoties ar spieķi vai ratiņkrēslā. Vecumā pēc 40 gadiem biežāk diagnosticē MS, kas norit bez paasinājumiem, bet diemžēl arī bez straujiem uzlabojumiem. Sākotnējie simptomi ir gaitas traucējumi un apgrūtināta staigāšana. 10 procentos gadījumu tiek diagnosticēta labdabīga MS — reti paasinājumi, iespējama arī pilnīga izveseļošanās.
