Janvāris un februāris vienmēr tiek uzskatīti par kalendārā copes gada bada mēnešiem. Savā ziņā tā ir taisnība, ja vien pirmais ledus neuzsalst tieši janvārī vai februārī. Šis gads, protams, ir izņēmums, tāpēc mazliet par dažām copes vietām un situācijām, kurās esmu pabijis. Varbūt kaut kas no pieredzes noderēs.
Peipusa meka
Ir makšķernieki, kam šis ezers patīk, un ir pretēji viedokļi. Man šī lielā ‘‘vanna’’ saistās ar darba lietām, jo kā gids vadu autobusu uz tām vietām, kur zivis ir koncentrējušās. Šo informāciju dod pazīstami vietējie — ezerā iekšā vedēji. Ja tā atklāti runājam, tad nav otras tādas vietas Baltijas valstu ūdeņos, kur ziemā var noķert vairāk zivju kā Peipusa ezerā. Tajā pašā laikā, ja kādam ir doma, ka atliek tikai uziet uz ezera ledus un viss notiks, tad būs jāapbēdina, jo nekā tamlīdzīga. Protams, jābūt īpaši “talantīgam”, lai no šīs ūdenskrātuves pārnāktu pilnīgi tukšā, bet vienam otram tas izdodas.
Šoreiz padomi tiem, kuri dodas uz šo ezeru pirmo reizi. Dēļ raudām pilnīgi pietiek ieiet ezerā līdz diviem kilometriem, bet zivs ir smuka un liela — no 150 līdz 400 gramu. Pie krasta asaru nebūs, ja vien neskaita sprīža garuma. Breksis pie krasta pienāks pavasarī. Līdakas uzturas tālu no krasta, bet ir lielā daudzumā. Ir stājies spēkā likums par liegumu vēdzeļu ieguvei un paturēšanai personīgām vajadzībām. Tiem, kuriem neizdodas neko ievērības cienīgu noķert, ir iespējas no vietējiem zvejniekiem zivis nopirkt. Aptuveni 15 kilometru no krasta tiek likti tīkli, un tajos ir smuki brekši, līdakas, zandarti un gadās arī pa sīgai. Izņemot zandartu, visām pārējām zivīm cena par vienu kilogramu ir divi eiro. Zandartam — jau četri.
Engures ezera
pamācības
Viens no Latvijā seklākajiem un zivīm bagātākajiem ezeriem. Vienmēr ir vilinājis copmaņus kā ziemā, tā vasarā. Arī šajā ziemas sezonā, kamēr ledus biezums nesasniedza vairāk kā 20 centimetru, bija vērts pamēģināt asaru copi, jo loģika šādos seklajos ezeros māca — ja dziļums nepārsniedz vienu metru, tad pāris ledusurbja apgriezienu zivi neatbaidīs, bet, tiklīdz būs jāurbj vairāk un dziļāk, cerības reālai copei samazināsies ar katru nākamo urbja griezienu.
Nu ko, domāts — darīts. Sēžamies piecos rītā auto un laižam uz Enguri. Rīta gaismai austot, esam uz vietas. Apmācies, bet mašīnas termometrs rāda -3 grādus. Galvenais, kāds ledus! Ejam pa kanālu uz priekšu, līdz sasniedzam ezera plašumus. Ledus biezums aptuveni 10—12 centimetru. Tas jau ir labi. Vispirms ņemam priekšā esošo “bedri”. Tās dziļums aptuveni 1,3 metri. Nu i bedre, viens otrs iesauksies, bet Engures ezerā tā tiešām ir bedre. Tukšums. Esam sadalījušies divās grupās. Divi darbojas ar bļitkām, bet mēs trijatā — ar mormiškām. Dodamies no bedres projām. Ejam uz upītes pusi, bet nepārtraukti urbjam. Ņemam plašu zonu, bet copes nav.
Galu galā kaut kas jāiekož arī pašiem. Pirms tējas un maizīšu baudīšanas izurbju ap astoņiem āliņģiem apļa rādiusā un pa diagonāli aptuveni 50 metru. Katrā ieberu pa šķipsnai motiļa un dodos pulciņā uz sviestmaizēm. Pārspriežam, kas un kā, līdz viens no mums ievēro, ka pa labu gabaliņu sēdošais vīriņš ik pa brīdim kaut ko lēnām un apdomīgi velk no āliņģa ārā. Tā kā sēž ar muguru, tad neko īsti nevar saprast. Galu galā interese par viņu pazūd, un sākam darboties. Tas, ka Engures ezerā asaru ir, ka mudž, katram skaidrs, bet jautājums, vai viņiem šodien ir vēlme ko notiesāt pusdienās. Vēl svarīgāk ir netrokšņot un mēģināt viņus atrast.
Asaris zem kastes
Risinājums nāk pats no sevis. Izdarot atkāpi visā šajā stāstā, nāk prātā situācija, ko pieredzēju pirms vairākiem gadiem uz Lielupes ledus. Arī tad, vareni izurbušies, ar kolēģi jau grasījāmies ap dienas vidu mest copei mieru. Nu, ja neņem, tad neņem, bet tad pie mums, garām ejot, piestāja trīs vīri sirmiem matiem un, atpazinuši mani, jautāja, vai tad kaste jau pilna. Par manu atbildi, ka ne pilna, bet drīzāk tukša, viņi nobrīnījās un domīgi devās pa upi uz augšu. Pēc aptuveni 100 metriem vīri draudzīgi sasēdās pulciņā un sāka copēt. Es par viņiem jau aizmirsu, jo turpināju caururbt Lielupes ledu kā caur gaļasmašīnu, taču, izņemot ķīšus, nekas ne man, ne kolēģim neķērās. Jau bijām aizmirsuši par klātpienācējiem, kad ieskatījos, ka vīri, čupiņā sasēduši, ik pa brīdim kaut ko prātīgi izvelk. Pats jocīgākais bija tas, ka ‘‘iekrita acīs’’ viņu makšķerītes auklas garums. Labi zināju, ka, sēžot upes vidū, ir aptuveni piecu metru dziļums, bet šie, labākajā gadījumā, strādāja ar pusotra metra auklu. Metu kaunu pie malas un gāju prasīt, kas te notiek. Izrādās, ka asaris ir pacēlies pie ledus vāka un lasa no tā apakšējās malas jebkādas sīkas radības.
Tas pats notika arī šogad Engurē, kad visi bijām jau nomocījušies, motili kratot un bļitkas raustot, pavisam nejauši vienam aizķērās aukla aiz ledus, un bļitka iekārās aptuveni 30 centimetru dziļumā. Uzreiz sekoja cope, un pašam par pārsteigumu uz ledus spārdījās kārtīgs pannas asaris. Gala rezultātā skola bija rokā. Atlikušajās stundās mēs visi pievilkām kastes pilnas. Visi asari darbojās aptuveni 10 centimetru zem ledus vāka. Tā teikt — mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Lobes ezera monstri
Šis Ogres novada ezers, kas ir slavens ar saviem līdaku krājumiem, arī šajā ziemā ir devis pašlaik lielāko zemledus līdaku svarā virs 14 kilogramiem. Pārsvarā gan kā vasarā, tā ziemā vairāk ķeras zemmēra, tāpēc bieži viesi šeit ir zivju inspektori. Nekāds retums nav līdakas svarā ap 2—3 kilogramiem. Elementārākais viņu ķeršanas variants ir ūdas, kas pēc noteikumiem ir atļautas ne vairāk kā divas vienai personai.
Pirms jaunā gada ezers ar saviem 560 hektāriem ūdeņu pārcieta kārtīgu makšķernieku uzbrukumu, jo vienā dienā tika izsniegts 115 licenču. Lai arī vēlmes ir lielas, tomēr ezers savas zivis tik vienkārši nemaz neatdod, tāpēc gan šeit, gan citur ziemas aukstākajos mēnešos būs krietni vien jānopūlas, jo zivs būs mazkustīga. Tas attiecināms ne tikai uz līdakām, bet arī asariem un baltajām zivīm.
