Ir sarunas, kas iedvesmo — ne reizi vien ar kolēģiem tā esam nosprieduši pēc kādas izdevušās intervijas. Saruna ar skrīverieti Jāni Ozoliņu ne tikai iedvesmoja, tā raisīja arī pārdomas par to, cik maz un reizē daudz vajag cilvēka laimei, pilnvērtīgi nodzīvotam mūžam, lai varētu teikt, ka ir izdevies piepildīt savus sapņus, negaužoties par politisko, ekonomisko situāciju un laiku, kādā mūžs jādzīvo.
Mācīts
agronoms
Jāņa Ozoliņa dzimtā puse ir Doles (tagad — Ķekavas) pagastā, kur viņš jau no bērnības palīdzējis vecākiem dažādos saimniecības darbos, vairākus gadus gājis arī ganos. Pēc Doles — Ķekavas pamatskolas beigšanas 1944. gadā Jānis iestājās Bulduru dārzkopības tehnikumā un ieguva dārznieka un agronoma specialitāti. Pēc tam zināšanas nostiprināja Lauksaimniecības akadēmijā, iegūstot grādu — “mācīts agronoms”.
“Pēc augstskolas beigšanas mani nosūtīja uz Višķu lauksaimniecības tehnikumu, kur kā skolotājs nostrādāju obligātos četrus gadus. Iejutos kolektīvā, arī audzēkņi mani pieņēma, un man ļoti patika šis darbs, taču vecākiem vieniem bija kļuvis par grūtu saimniekot, tāpēc nolēmu meklēt darbu tuvāk dzimtajai pusei, lai varētu palīdzēt,” stāsta skrīverietis.
Saknes ir Skrīveros
Tolaik Zemkopības institūts vēl bija Rīgā, un Jānis atrada darbu tur, taču drīz vien institūtu pārcēla uz Skrīveriem. “Toreiz bija liels pieprasījums pēc tehnoloģiskajām kartēm, ko vajadzēja izstrādāt par visām kultūrām. Ar to nodarbojās vesela nodaļa un arī es. Mūsdienās tās vairs neeksistē, bet tolaik tas bija modes kliedziens. Skrīveros izveidoja arī lopbarības augu tehnoloģisko laboratoriju, kas bija pakļauta Lauksaimniecības ministrijai. Vācām paraugus no visas Latvijas — skābbarību, skābsienu, sienu, lai analizētu lopbarību. Skrīveros bija izveidota tiem laikiem ļoti kvalitatīva laboratorija. Rezultātus sūtījām uz Maskavu. Laikam jau viņiem ļoti iepatikās mūsu darbs, jo saņēmām arī apbalvojumus,” atceras Jānis Ozoliņš.
Skrīveros Jānis Ozoliņš dzīvo no 1957. gada. Vai nekad vairs nav ilgojies pēc pilsētas kņadas? “Ja jau nolēmu te celt māju, tas nozīmē, ka esmu te iedzīvojies un manas saknes tagad ir te. Piecus gadus ar vēl vienu vīru cēlām šo māju,” teic Jāņa kungs.
Nezinām virzienu, kurā skatīties
Toreiz pēc augstskolas beigšanas jaunajam speciālistam jau bija zināma nākamā darbavieta, bet mūsdienās liela daļa jauniešu ar augstskolas diplomiem kabatā kļūst par bezdarbniekiem. Kā tad ir labāk? Arī par to skrīverietim ir savs viedoklis: “Pēc mana prāta, pareizāk būtu, ja izglītība būtu saskaņota ar ražošanu. Kad es beidzu augstskolu, visos kolhozos vajadzēja cilvēkus ar agronoma izglītību. Nonākam atkal pie tā, ka vajadzīgs piecgades plāns. Tagad jau arī valstij ir kaut kāds plāns, bet kā mēs attīstīsimies nākotnē? Manuprāt, vajadzētu arī uzlabot profesionālās vidusskolas, izdomāt, ko mums īsti vajag, un attīstīt ražošanu. Brīvā izvēle, kad nav parādīts virziens, uz kuru pusi skatīties, mūs ir novedusi līdz šādai situācijai. Protams, ar laiku brīvais tirgus visu var nostabilizēt, bet mazliet tomēr vajag arī valdībai paregulēt. Tagad kritizējam sociālistisko iekārtu, kad bija norādīts virziens, kā saimniecību organizēt, bet tad vismaz bija noteikta kārtība, stabilitāte, kā mūsdienās trūkst.”
Ejam vieglāko ceļu
Ieejot pat nelielā lauku pagasta veikalā, iepirkumu grozā var salikt preces teju no puspasaules, bet pašmāju produkti ilgi jāmeklē.
“Situācija, kādā Latvija ir tagad, man asociējas ar “Čikāgas piecīšu” dziesmu “Made in Latvia” — kāju bāžu itāliešu zābakā un dzeru tēju, kas plūkta Indijā… Tā arī šodien pie mums — viss salasīts pa pasauli, bet nav nekā sava. Mēs ejam vieglāko ceļu, saražot kaut ko pašiem ir grūtāk nekā nopirkt, taču tas ir pilnīgi aplam. Mums bija pašiem sava vagonu rūpnīca, varbūt ne tik kvalitatīva kā citviet, bet to taču varēja kaut kā modernizēt un nelikvidēt. Arī cukura rūpnīcu slēgšana, manuprāt, bija liela kļūda.
Neko vairs
nekontrolējam
Kaut esmu pensionārs, es nesēžu un negaidu, kad pienāks mana pensijas diena, es domāju, ko pats varētu darīt, lai dzīvotu labāk. Jau daudzus gadus audzēju tomātus — pietiek gan pašiem, gan izdodas kaut nedaudz nopelnīt. Daudzi cilvēki varētu kopt zemes pleķīti, lai izaudzētu kaut ko savas ģimenes vajadzībām, tad nebūtu veikalā jāpērk ķiploki, kas ievesti no Ķīnas. Bet nē! Liela daļa labāk saņems pabalstus, nevis paši strādās. Lielākā muļķība ir zemes pārdošana ārzemniekiem — tas ir ārprāts! Mēs drīz nonāksim atpakaļ muižas laikos, kad muižkungs atnāks un pateiks: tā ir mana zeme, un tu tai pāri neiesi! Mēs vairs nekontrolējam ne zemes pārdošanu, ne meža izciršanu — vai tad tā ir saimniekošana? Tā lielā mērā ir arī atbildīgo cilvēku bezkaunība. Padomju laikos mums mācīja — kam pieder ražošanas līdzekļi, tas nosaka politiku. Mums taču visi ražošanas līdzekļi ir ārzemnieku rokās, un tas nozīmē, ka pavisam drīz visu diktēs viņi.”
Akmentiņi — siltas atmiņas
Jānis Ozoliņš joprojām spēlē Skrīveru amatierteātrī, pēdējās izrādes, kurās piedalījies, ir “Krustmāte Jūle no Tūles” un “Apburtais loks”. Ar izrādi kolektīvs pabijis arī Luksemburgā, kur skatītāju vidū bija ļoti daudz latviešu. “Apskatījām, kā dzīvo citur, kādi tur cilvēki un paražas. Kopā ar kultūras nama kolektīvu pirms dažiem gadiem aizbraucu uz Franciju un Angliju, ceļojuma laikā izdevās piepildīt divus manus sapņus — vienmēr esmu vēlējies uzkāpt Eifeļa tornī, kā arī redzēt Londonu no panorāmas rata. To man laimīgi arī izdevās īstenot. Pagājušajā gadā biju ekskursijā Zagrebā, Melnkalnē, esmu apceļojis arī citas bijušās Dienvidslāvijas valstiņas. Ļoti pozitīvus iespaidus guvu pie Adrijas jūras un no ceļojumiem vienmēr atgriežos ar akmentiņiem kabatā, ko mājās plauktā nolieku goda vietā. Tie neko nemaksā, tomēr patīkamas un siltas atmiņas pārņem ik reizi, tos paņemot plaukstā. Labprāt piedalos braucienos, ja mani uzaicina, krāju tiem naudiņu. Var jau sūdzēties, ka dzīvojam slikti, ka ir grūti laiki, bet es tā negribētu teikt. Jāstrādā! Jākustas, cik vien var, tad arī dzīve liksies labāka.”
Iet arī medībās
Skrīverietim ir trīs dēli, kuri dzīvo Ventspilī, Olainē un Rīgā, ir kupls pulks mazbērnu un arī mazmazbērnu, viņi Skrīveros ir bieži ciemiņi. Pagājušajā gadā aizsaulē pavadījis sievu Ainu, Jāņa kungs tomēr saglabājis dzīvesprieku un optimismu: “Piedalos medībās. Tas, jāatzīst, ir dārgs vaļasprieks, bet cilvēkam vajag izkustēties, lai nav jāsēž mājās un jādomā bēdīgas domas, ka citi dzīvo labāk, bet es kā tāds nabadziņš. Man visvairāk patīk gaides medības, kad var apsēsties “laktā” un gaidīt zvēru iznākam. Skan jau droši vien briesmīgi, taču tā pasaulē iekārtots: kāds grib izdzīvot, kāds — nonāvēt. Pats medījuma gaļu arī gatavoju,” atklāj Jāņa kungs.
Vienīgā pareizā
izvēle
Janvāris ir barikāžu aizstāvju atceres laiks — arī Jāņa kungs tālajā 1991. gadā pēc lopu un saimniecības apkopšanas ar vilcienu devās uz Rīgu pretī nezināmajam. “Tagad, to atceroties, jāatzīst, ka braucām pilnīgā neziņā, nezinājām, kas mūs sagaida un kā tas viss beigsies. Sargājām telekomunikāciju centru Dzirnavu ielā. Protams, tas bija vienīgais pareizais lēmums, ko tauta tolaik varēja pieņemt, mums bija jātiek vaļā no jūga.
Atceros, ko tolaik sacīja Mihails Gorbačovs: “Kā jums būs labāk: no vienas savienības ārā, otrā — iekšā?”. Un šodien tā arī ir — esam Eiropas Savienībā, taču mums nav citas iespējas. Tas ir vienīgais pareizais ceļš, ko varam iet. Uzskatu, ka jauniešos par maz ieaudzina patriotismu un nacionālismu, ko pat uzskata par kaitīgu. Es gan neko kaitīgu tur nevaru saskatīt, jo domāju, ka mums jābūt savām nacionālajām iezīmēm. Man viena mazmeita arī ir prom, aizbrauca dzīvot uz Portugāli. Viņa ir gan Latvijai, gan ģimenei zudis cilvēks, jo domāju, ka vairs neatgriezīsies. Tas ir smagi. Paraugieties, kas tagad notiek — robežas ir vaļā, un, ja cilvēkā dzimtenes mīlestība nav ieaudzināta, tad viegli var pārcelties dzīvot uz citu zemi. To pašu, ko kādreiz pārmetām cittautiešiem, kuri ieceļoja — kur man labāk, tur mana dzimtene, tagad varam attiecināt arī uz latviešiem.”
