Raivis (vārds mainīts — aut.) no Kokneses “Staburagam” atklāja savu bēdīgo pieredzi ar kādu no valsts lielākajām bankām, kuras filiāle ir arī Aizkrauklē. Lai klientam un “Staburagam” “nepiesietu” firmas prestiža graušanu, banku šoreiz nenosauksim. Taču notikušais Raivim sāp joprojām.
Kad meita, Raivja vienīgais bērns, sāka studijas augstskolā Rīgā, mācību maksai vajadzēja naudu. Kur to ņemt? Protams, bankā, kura piedāvāja studiju un studējošā kredītus. Kā daudzi vecāki, arī Raivis meitai piekrita būt galvotājs, kaut saņēma tikai pensiju. Pirmos gadus pēc augstskolas beigšanas viss bija labi — meita strādāja, saņēma algu, vēlāk pati attīstīja uzņēmējdarbību, sāka arī atmaksāt studiju kredītu, un Raivim par galvojumu nebija jāuztraucas. Meita paņēma vēl otru kredītu un nopirka dzīvokli, jo alga bija pietiekama, lai visas saistības ar banku spētu nokārtot.
Taču dzīvē ne vienmēr viss rit gludi un skaisti. Sākās krīzes gadi, un Raivja meita bija spiesta pieteikt sava uzņēmuma maksātnespēju. Naudas dzīvokļa kredīta maksāšanai nebija, un banka to atņēma. Nebija līdzekļu arī studiju kredīta maksājumu veikšanai. Un tad nu banka nebrīdinot “ķērās pie rīkles” galvotājam — nabaga pensionāram. Tā ieturēja pilnīgi visu naudu, kas Raivim bija kontā, atstājot vīrieti “uz maizes un ūdens” vairāk kā pusmēnesi, līdz nākamajai pensijai. Raivis ir izglītots pensionārs un meklēja taisnību dažādās instancēs, lūdza juristu palīdzību, jo zināja, ka likumā ir noteikta summa cilvēka izdzīvošanai, ko banka nedrīkst aiztikt. Taisnību viņš panāca, taču, kamēr tas notika un kontā ieskaitīja daļu atsavinātās naudas, pagāja laiks. Un šo laiku pensionāram vārda burtiskā nozīmē nācās badoties.
Pensionāram tuvojās 65 gadu jubileja. Raivja kungs jau iepriekš bija salūdzis radus un draugus uz dzimšanas dienas svinībām, jo naudiņu bankas kontā šim nolūkam bija iekrājis. Taču nu viņam ar lielu kaunu un nolaistām acīm nācās visiem atteikt, jo naudas nebija pat iztikšanai, kur nu vēl balles rīkošanai. Jubileja pienāca, un Raivis kā pliķi sejā saņēma apsveikuma īsziņu no… bankas. No finanšu iestādes, kura viņu iepriekš bija “izģērbusi pliku”. Tas viņu satrieca pat vairāk kā “iztīrītais” konts…
Tagad Raivis turpina maksāt meitai ņemto studiju kredītu, un no pensijas viņa kontā paliek tikai likumā noteiktā nelielā summiņa, lai cilvēks varētu “izvilkt dzīvību”. Ja nebūtu sievas pensijas, tad nevarētu ne zāles nopirkt, ne samaksāt par dzīvokli. Lūk, tāds skumjš mūsdienu realitātes stāsts.
