Kurš gan šodien tic pasakām par to, ka dzīvojam bez cenzūras? Esam taču Eiropā! Raugi, tur nupat no Otfrīda Preislera grāmatas “Mazā Raganiņa” svītrots vārds “nēģeri” nodaļā par maskošanos. Kāpēc svītrot? Vajadzēja rediģēt! “Nēģeru” vietā bija jāraksta “afroamerikāņi”, bet vārda “čigāni” vietā — “romi”. Iedomājieties, cik skaisti skan uzaicinājums: “Iesim romos!” Šo jauninājumu derētu atcerēties visiem, kuri Latvijā vēl kādreiz domā iet ķekatās. Ak vai, cik ļoti ir kļūdījies Vilis Plūdonis, sacerot savu slaveno dzejoli “Zaķīšu pirtiņa”. Šim daiļdarbam pareizi ir jāskan tā: “Mēnestiņš, romiņš, caur eglēm sāk vērties, zaķīšu māte savus bērnus ved pērties.”
Būtu jārevidē arī mūsu pašu Rūdolfa Blaumaņa “Kopotie raksti”. Kā viņam pašam tas neienāca prātā! Šodien Ābrams “Silmaču” sētā kāju nespertu tikai tāpēc vien, ka tur viņu apsaukā par žīdu. Viņš pat Blaumani tiesā varētu iesūdzēt par diskrimināciju un piedzīt brangu morālo kompensāciju! Smukāk būtu šo jauko pašnodarbināto personu (nevis andelmani, kas skan aizskaroši) lugā nosaukt par etnisko ebreju vai, tēlaini runājot, par izraēļu tautas pārstāvi, kas dzimis zem Dāvida zvaigznes. Taču jāņem vērā: ja jūdaisma piekritējs pāriet citā ticībā (kristietībā, piemēram), savējie viņu nemaz vairs neuzskata par ebreju. Tad jau varbūt Ābrams tomēr bija jaunlatvietis (jo nav precīzu ziņu par viņa konfesionālo piederību), proti, latviskajā vidē integrējies cittautietis? Bet tur atkal var rasties pārpratums, jo pēc mūsu definīcijas jaunlatvieši ir pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļi. Varbūt tomēr pareizāk būtu svītrot no “Skroderdienām “Silmačos”” ne tikai Ābramu, bet arī Joski un Zāru viņu neskaidrās izcelsmes dēļ, lai izvairītos no politiska skandāla?
Arī Dainu skapis būtu jāpārskata. Tur daudz kas rediģējams. Kaut vai šāda korekcija: “Jūdiņš savu māmuliņu ar muldiņu vizināja; romiņš savu romenīti ar karbaču karbačoja.”
Tāpat man ir skaidrs, kāpēc pagājušā gada nogalē Rīgas domes, kā arī dažu novadu darbiniekiem izmaksātās naudas balvas nedrīkst saukt par prēmijām. Likums aizliedz, un jēdziens “naudas balva” ir arī mazāk novazāts. Kā saka, visu nosaka intonācija un attieksme. Labskanības dēļ taču esam arī “ateju” aizstājuši ar smalko un smaržīgo vārdu “tualete”. Pat nav vairs svarīgi, kur to dara — uz poda vai aiz krūma. Rezultātā tualešu trūkums mūsu mazpilsētu sabiedriskajās vietās tiek dabiski atrisināts!
Jaunajā 2013. gadā mums ir jākļūst vēl delikātākiem, iecietīgākiem un pozitīvākiem nekā līdz šim. Tad zudīs pēdējās problēmas! Mums taču nav bankrotējušo uzņēmumu, ir tikai tādi, kam nepieciešama tiesiskā aizsardzība. Mums nav bezdarbnieku, bet ir darba meklētāji! Šodien revolūcija ir notikusi arī intīmajā frontē. Vārda “mīlestība” vietā radies daudz demokrātiskāks jēdziens “attiecības”, kuras vai nu uzturam, vai pārtraucam un veidojam jaunas ar draugiem un draudzenēm, nevis ar vīriem un sievām. Starp citu, mums vairs nav neviena sērīga vecuma pensionāra, ir tikai dzīvespriecīgi seniori! Mums nav vairs pat slimnieku! Mēs visi esam tikai pacienti un klienti. Esam arī sapratuši, ka pasaules gala vietā mūs gaida mūžīgā dzīve!
