Laukos jaunu cilvēku paliek arvien mazāk. Pēteris Briedis pa pusei sevi var saukt par rīdzinieku, bet pēc darba galvaspilsētā mājupceļš ved uz Daudzesi. Te ir viņa mājas, ģimene, aizraušanās. Šīs nedēļas beigās vēl viens nopietns iemesls, lai būtu mā-jās — jāsvin 35. jubileja. “Es gadus neskaitu. Ja pēkšņi pajautā, cik vecs esmu, uzreiz pat nevaru atbildēt,” viņš teic par saviem gadiem.
Pētera vecāki uz Daudzevu atnākuši pirms 36 gadiem, kad te vēl bija zivsaimniecība. Viņa māte dzimusi koknesiete, bet tēvs un vecaistēvs — no Griškānu pagasta Rēzeknes pusē. Kā jau padomju laikos bija pieņemts, absolventus norīkoja uz darbavietām visā Latvijā — māti pēc Rīgas pedagoģiskās skolas beigšanas nosūtīja darbā uz Daudzeses bērnudārzu.
Pēc Pētera ģimenē piedzima vēl divi dēli. Pēteris pabeidza Ērgļu lauksaimniecības skolu, dienēja Rīgā, pēc obligātā dienesta turpināja darbu armijā. Rīgā arī satika sievu Liānu. Pirms septiņiem gadiem viņiem piedzima dēls Rolands.
Kāzas svin divas
nedēļas
“Tas bija 1997. gada maijā. Dzīvoju iepretī zemessardzes štābam, kurā viņš dienēja. Nācām no vecmeitu ballītes un nevarējām izlemt, kurp doties — uz “diseni” vai palikt pagalmā. Tad garām gāja divi puiši. Tā iepazinu Pēteri. Ar savu smaidu un acu skatu viņš iekaroja manu sirdi. Vēlāk ar prasmēm, nosvērto raksturu. Tikko biju ieguvusi autovadītājas apliecību, un viņš turpināja man mācīt braukt. Nevis tā kā citi, kliedzot par katru kļūdu, bet mierīgi, iemācot. Līdz satiku Pēteri, latviski nerunāju. Viņš prata iemācīt arī valodu. Vēl kāda īpašība, kuru esmu pārņēmusi — neatlaidība. Iesāktie darbi jāpabeidz, lai arī cik grūti tas dažkārt būtu,’’ tā par Pēteri stāsta viņa sieva Liāna. “Kāzas bija lielas. Neparasta 9. oktobra diena — ar sniegu, sauli, krusu un varavīksni. Simts cilvēku kāzas svinēja divas nedēļas.”
Spītīgi cīnās Latvijā
Liāna trīs gadus kopā ar dēlu pavadījusi Sanktpēterburgā un aicinājusi arī vīru pārcelties pie viņiem. Neesot pierunājams. “Par viņu kā par nacionālo varoni varētu rakstīt. Spītīgi cīnās Latvijā, lai gan iespējas kaut uz Skandināviju aizbraukt bijušas vairākkārt,” stāsta Liāna.
Varbūt viens no iemesliem, kāpēc Pēteris tik stipri turas pie dzimtas saknēm — arī viņa vecaistēvs ir Pēteris, tēvs — Jānis. Viņš arī ir liels mednieks, tālab dēls šo nodarbi labprāt turpina. Iemācījies staigāt reizē ar pirmajām gaitām mežā.
Kamēr sēžam pie galda un runājam, jubilārs rāda iepriekšējā vakarā mežā pie zvēru barotavas nofilmēto materiālu. Piecas lielas mežacūkas sparīgi ēd. Pēc viņām mieloties ierodas seski. “Tādas ir tās mūsdienu medības, arī portatīvais dators šad tad uz mežu līdzi jāpaņem, lai nofilmēto tūlīt varētu apskatīt.”
Zog “biezie”
Pētera māte Olita, kura tepat pa virtuvi šiverē, teic, ka medījumu dēls ne tikai mājās pārnesot, bet arī tiktāl sagatavojot, ka atliek vien pannā likt. Tāds tas mednieku kolektīvs “Klīversala” esot. Ziemā mežā iet vai katru dienu. Dēlam esot zelta rokas. Šo māju no nulles uzcēlis, un arī citas ēkas “Gravānos” ir viņa un tēva roku darbs. Vasarā daudz laika velta saimniecībai, un, kad paša un tēva spēku nepietiek, palīgā nāk jaunākie brāļi rīdzinieki.
Jubilārs jau 15. gadu strādā apsardzē. Viens no daudzajiem novērojumiem, sargājot veikalu — lielākie zagļi ir tie, kuri ikdienā brauc ar visdārgākajām mašīnām. Viņiem vienalga — samaksāt sodu pēc tam, kad pieķerti, vai nopirkt godīgi. Nabadzīgākie ir daudz godīgāki.
Piepildīt vēlēšanos
Pēdējā laikā līdz ar bisi jubilārs uz mežu ņem arī fotoaparātu. “Prieka pēc. Sev un citiem, ko parādīt. Ne visi var saskatīt to, ko izdodas novērot, vienam esot mežā. Zvēri, skaisti dabasskati.” Šad tad Pēteris pievienojas Valsts vides inspekcijas brīvprātīgajiem un dodas reidos pa visas Latvijas upēm un ezeriem, ķerot maluzvejniekus. Piedzīvojumi bijuši dažādi. Gaujā, kad sākas lašu laiks, nākas arī pretī lodēm stāties.
Pētera māte stāsta, ka mazdēliņš kopš dzimšanas ir invalīds, tāpēc dēla karstākā vēlēšanās ir — kaut viss līdz šim Rolanda labā darītais kādu dienu pieceltu viņu no gultas, ļautu pastāstīt, kā viņš jūtas un cik ļoti mīl savus vecākus.
