“Viņi ir ļoti saskanīgs, sirsnīgs pāris,” tā par Olgu un Āriju Kunkuļiem saka Skrīveru sociālās aprūpes centrā “Ziedugravas”. Abi tajā iepazinās, un šīgada 25. maijā viņiem būs triju gadu kāzu jubileja.
Visu dzīvi mežā
“Esmu dzimis Saldū, bet strādāju Babītes mežsaimniecībā, ilgus gadus biju meža tehniķis. Reiz man piesūcās ērce, un es smagi saslimu ar ērču encefalītu, ilgi ārstējos. Tomēr izārstējos un pēc tam atkal gāju uz mežu, pavisam mežsaimniecībā esmu nostrādāji 53 gadus,” stāsta Ārijs. “Babītē savlaik pats savām rokām uzcēlu māju, pie tās bija pirts un dīķis, 11 hektāru zemes. Kādreiz abi ar sievu kopām lopus, mums bija pašiem savs traktors, četras govis un sešas cūkas, liels zemeņu lauks. Taču sieva nomira, un, mājās dzīvojot, prātā nāca atmiņas no bijušās kopdzīves. Bērnu mums nebija. Kad pasliktinājās veselība, posos uz pansionātu, jo vienam dzīvot bija grūti. Mājā ielaidu ģimeni ar deviņiem bērniem — viņi meklēja vietu, kur dzīvot, un man viņu kļuva žēl. Mātei rokās bija mazs bērniņš — tas bija tik aizkustinoši, ka sirds kāpa pa muti laukā. Prombraucot teicu, ka rudenī atgriezīšos, tomēr tā arī uz mājām vairs neesmu aizbraucis. No maniem īrniekiem nav nekādu ziņu. Lai jau dzīvo, kam man tagad tā māja! Te ir tik labi, ka neko vairāk nevajag.”
Savukārt Olga, kuras uzvārds agrāk bija Samuļoniene, ir no Mazzalves pagasta. Ilgus gadus viņa strādājusi smagā darbā kolhozā gan lauku brigādē, gan fermā, barojusi cūkas un slaukusi govis. Nomiris vīrs, ģimenē bērnu nav bijis. Kad radušās veselības problēmas, sāpējusi mugura, bijis grūti paiet, viņa kļuvusi otrās grupas invalīde. Māja atdota pašvaldībai, un tā tagad apmaksā daļu dzīvošanas izdevumu sociālās aprūpes centrā.
Līgavu aizved pie direktora
“Nemaz nedomāju, ka tā būs,” teic Ārijs. “Olga man iepatikās no pirmā acu skata — jauks smaids, mīlīgs runasveids, patīkama valoda, satiekam ļoti labi.”
“Viņš ir ļoti labs cilvēks, labsirdīgs,” par Āriju saka Olga.
Apmēram gadu abi gājuši viens pie otra ciemos, dziedājuši ansamblī, bet tad kādu dienu Ārijs paņēmis viņu aiz rokas un vedis pie pansionāta direktora.
“Direktoram teicu — es satiku sievieti, kuru gribu precēt, reģistrēt laulību, lai neviens nerāda ar pirkstu. Vai jūs piekristu mūsu kopdzīvei?” stāsta Ārijs. “Direktors man atbildēja: “Nekādu problēmu!” Tad jautāju, vai mēs varētu dabūt atsevišķu istabu? Viņš atkal atbildēja: “Nekādu problēmu!”, it kā būtu piedzimis ar šiem vārdiem uz lūpām. Novēlēja, lai mēs dzīvojam laimīgi, un ierādīja istabu.”
“Tas man bija pārsteigums,” teic Olga. “Jautāju: “Vai tu mani mīlēsi?” Bet viņš atbildēja kā dziesmā: “Man nevajag ne debesis, ne zemi, tikai tevi!””
Kādi tad viņi ir?
“Mums bija ļoti skaistas kāzas, paldies pansionāta darbiniekiem, paši tādas nekad nebūtu sarīkojuši! Kad apprecējāmies, direktors pansionāta ciemiņus vispirms veda uz mūsu istabu — visi gribēja redzēt, kādi tad tie astoņdesmitgadīgie jaunlaulātie ir. Tagad mums jau 84 gadi. Arī tagad pie mums ved ciemiņus, un mēs viņus labprāt uzņemam.”
“Viņu istabā ir īpaša aura,” atzīst sociālās aprūpes centra direktora vietniece Aija Svētiņa. “Apbrīnojami, kā viņi viens par otru rūpējas!”
Bērnu gaida!
Ārijam patīk humors, joki. “Kad Olga bija slimnīcā, man vaicāja, kur sieva palikusi? Teicu: aizbrauca uz slimnīcu, bērnu gaida!” smej Ārijs.
Pirms trijiem gadiem abi bijuši daudz spēcīgāki un ņiprāki. Ārijs pats savām rokām mežā nozāģējis kokus un uztaisījis trīs metrus augstu siltumnīcu, audzējuši tomātus un gurķus, devuši arī citiem. Vēl decembrī viens liels sēklas gurķis gatavojās uz palodzes. Ārijs arī pļāvis sienu stirniņām — kā tad mežinieks lai iztiek bez meža? Bet tagad gan neesot tik daudz spēka, tādēļ pavasarī neko vairs neaudzēšot.
“Ikdiena mums aizrit bez rūpēm, jo te ir viss vajadzīgais. Kopš kāzām ne reizi neesam sastrīdējušies. Vienmēr viens pie otra turamies,” teic pāris. “Kad ejam gulēt, novēlam, lai eņģeļi sargā mūsu mieru, un viņi sargā arī — miera mums pietiek.”
