Esmu pastāvīga autobusu pasažiere, jo ikdienā braucu uz darbu Aizkrauklē. Gribu dalīties savos vērojumos ar avīzes lasītājiem, arī pasažieriem.
Apbrīnas vērti ir mūsu autobusu šoferīši jau tāpēc vien, ka viņi nav ārzemēs, bet ir šeit un brauc ar aizvēsturiskiem autobusiem. Vairākkārt esmu braukusi ar ķiršu krāsas autobusu — unikums! Vai mēs dzīvojam pēckara laikā? Autobusā auksti, klab un grab. Es braucu 45 minūtes, bet ko lai dara nabaga šoferītis, kuram šajā ledusskapī jāpavada visa diena?
Braucu arī ar vairākiem citiem autobusiem. Šoferītis mokās — nevar pārslēgt ātrumus, autobuss kratās un raustās, logā zied leduspuķes. Jautāju šoferītim: “Kā jūs varat braukt ar tādu autobusu?” Viņš saka: “Tā arī braucu, galvenais, ka man ir laikus jānokļūst galapunktā.”
Darba grafiks ir izveidots pa minūtēm — neņemot vērā slidenos un bieži vien arī netīrītos ceļus.
Biju lieciniece, kā viena dāma, iedevusi biļetei 20 latu, nevarēja saprast: kā tā — viņai uzreiz nevar izdot Ls 19,45? Kliedza un lamājās. Šoferītis skaidroja, ka galapunktā viss būs kārtībā, bet viņa laikam bija iedomājusies, ka ir iekāpusi bankā. Cita kundze nevarēja samierināties, kāpēc viņai nepietur tur, kur viņai vajag. Un viss pār jau tā nosalušā, bet tomēr smaidīgā šoferīša galvu.
Kāds cits autobuss sāka “rīstīties” uz vilciena sliedēm — kaut kas tur salstot ciet. Kur tad paliek drošība?
Gribētos zināt: vai autobusu parka priekšnieki arī ir šo autobusu pasažieri? Kādas algas viņi maksā par darbu šādos nenormālos apstākļos?
Esmu ievērojusi arī “normālus” autobusus, tikai man nezin kāpēc ļoti reti iznāk ar tiem braukt.
Priekšnieki, tikai nesakiet, ka nav variantu! Tam jau jūs esat domāti, lai meklētu risinājumus.
Pasažieri, būsim iecietīgi un novēlēsim saviem autobusu šoferīšiem siltu, priecīgu un bagātu Jauno gadu. Mēs jūs gaidām savās autobusu pieturās un priecājamies jūs redzēt!
