Pirms nedaudz vairāk kā vienpadsmit gadiem, 2001. gada novembrī, Aijas vīrs darba lietās pirmo reizi ieradās Latvijā. Toreiz viņi vēl nebija pazīstami. Nākamo triju gadu laikā viņš kā finanšu speciālists veica divpadsmit ceļojumu apkārt pasaulei, nolidojot ap 500 tūkstošiem kilometru. Latviete Aija un Duglass iepazinās pēc šiem trakajiem gadiem. Toreiz nezināja, ka viņiem abiem patīk zirgi, ka līdz tam abi paguvuši apceļot pasauli. Vēlāk Turcijā nosvinēja kāzas. Medusmēnesis Vidusjūrā — nedēļa jahtā. Lai arī pasaules kartē pagrūti atrast vietu, kur viens vai otrs nebūtu bijis, par savu pašreizējo dzīves vietu izvēlējušies Aizkraukli. Šeit dzīvo viņas vecāki un vecvecāki.
Ārsts aizliedz
vingrojumus gaisā
Aija bērnībā ļāvusies mātes ieteikumam un sešu gadu vecumā sākusi apmeklēt cirka studiju. Drīz vien kļuvusi par gaisa akrobāti. Gribējusi iestāties jātnieku skolā, bet māte nebijusi pierunājama. “Paliks līkas kājas,” viņa brīdinājusi. Pirms tam izmēģināts balets, daiļslidošana. Dejām kauli bijuši par smagiem, bet no slidošanas skolotājas mazajai Aijai bijis bail. Pēc cirka studijas beigšanas darbojusies Rīgas cirkā. Apvienojot skolu ar cirku, pavadīts vairāk kā desmit gadu. Vēlāk vadījusi kordebaleta studiju. Pēc iepazīšanās ar Duglasu dzīve mainījusies, un tagad vai katru gadu viņi kādus mēnešus pavada tālajā Austrālijā, kāzu dienu svinot Turcijā.
— Kādēļ cirkam nācās teikt ardievas?
— Veselības problēmu dēļ. Biežie pārbraucieni no valsts uz valsti, neregulāras ēdienreizes. Lai būtu vieglāka, pirms izrādes nedrīkstēja ēst. Uztraukums pirms iznāciena. Dabūju kuņģa čūlu, un ārsts aizliedza vingrot uz trapeces gaisā. Ja tur, augšā, uznāktu lēkme, iznākums nav paredzams. Divdesmit divu gadu vecumā cirka izrādē piedalījos pēdējo reizi.
Ziemassvētki svelmē
— Jau vairākus gadus bieži dodaties uz Austrāliju. Vai ne-esat vēlējusies palikt tur?
— Patiesībā arī te, Latvijā, esmu maz dzīvojusi, jo cirka dēļ bieži nācās ceļot. Tagad atzīstu, ka Latvijā esam tuvāk Eiropai, vieglāk tikt tālāk, piemēram, uz Vāciju, Franciju, Lielbritāniju un arī Ameriku. Ja esi Austrālijā, tad kā iesprūdis uz vietas, kā dziļos, dziļos laukos. Pirmkārt, lidmašīnas biļetes ir ļoti dārgas, otrkārt, ceļā līdz Eiropai jāpavada divas dienas. Eiropieši, kuri nekad nav bijuši Austrālijā, iedomājas to kā sapņu zemi, pilnu brīnumu. Austrālieši toties vēlas būt tuvāk citu kontinentu sabiedrībai. Protams, vienmēr ir izņēmumi.
Duglass: — Nodzīvot 40 gadu Austrālijā — tas ir par daudz. Vajag apskatīt arī pārējo pasauli, ne tikai kārtot darba lietas, kā tas bijis līdz šim.
— Abu meitu, kuras dzīvo Austrālijā, jums Latvijā nepietrūkst?
Duglass: — Datorā ir “Skype”, “Facebook”, caur tiem kontaktējamies bieži. Zinu, kā viņas dzīvo, ko dara. Bet viņas ir tajā vecumā, kad vecāku klātbūtne nav tik vajadzīga. Austrālijā pēdējo reizi bijām pirms diviem gadiem.
— Kādas ir lielākās atšķirības starp dzīvi Latvijā un Austrālijā?
Duglass: — Vispirms attālumi. Tikt no vienas pilsētas līdz otrai ir tikpat kā no Rīgas aizbraukt līdz Prāgai. Sidnejai tuvākā pilsēta ir 1000 kilometru attālumā. Arī svētku, piemēram, Ziemassvētku, svinēšana atšķiras. Latvijā tie ir balti, bet tur cilvēki sūta viens otram apsveikuma kartītes ar sniegavīriem un citiem ziemas atribūtiem un tajā pašā laikā cīnās ar 40 grādu karstumu. Ziemassvētku vakarā gatavo tītara cepeti, bet karstumā tas garšo citādi. Var doties uz augstāko kalnu Austrālijas dienvidos un tur trīs mēnešus gadā baudīt sniegu. Slēpošana no šī kalna gan labāka kā Latvijā. Tur nobrauciens ilgst vismaz pusstundu, Latvijā — tikai trīs minūtes.
Kopumā Austrālijā laika apstākļi ir kā visā Eiropā. Vietas ziemeļos, kur nekad nesnieg, piemēram, kā Grieķijā, vai auksti kā Vācijā, dienvidos. Vai kā Spānijas pludmales Austrālijā ir Zelta krasts pie Brisbenas. Kā Ēģiptes Sarkanā jūra — Lielais Barjerrifs.
Tikai nekur Austrālijā neatrast tik interesantus dabas apstākļus kā Latvijā — visus četrus gadalaikus. Toties tur, cik zinu, dzīvo ap 45 tūkstošiem latviešu.
Zirgu viesnīca
— Kādas bija sajūtas, kad pirmo reizi ieraudzījāt Austrāliju?
Aija: — Tā bija smieklīga situācija. Duglass mani aizveda uz salu, kurā ir atpūtas komplekss ar saunu, baseinu, diskotēku, dažādiem ēdieniem, dzērieniem un visu pārējo, kas piederas šādai vietai. Biju vīlusies. Vai tā ir Austrālija? Cilvēki gados, kuri pa pārīšiem atpūšas. Viņš manu vilšanos saprata tikai tad, kad vēlāk es viņu aizvedu uz līdzīgu vietu Turcijā. Protams, pēc tam bijām daudzās skaistās Austrālijas vietās. Austrālieši atpūtai izvēlas Taizemi, Bali salas, nevis kādu vietu savā zemē.
Duglass: — Kad biju mazs, ar vecākiem braucām uz Barjerrifu, kas ir trīs tūkstošus kilometru no mājām, palikām tur mēnesi. Lieliska laika pavadīšana. Pēdējos gados nelegālās zvejniecības dēļ okeānā izzudušas daudzas zivju sugas, bet tās bija viens no tūristu galvenajiem apskates objektiem.
— Jums abiem patīk zirgi. Pastāstiet par viņiem!
Aija: — Bērnībā man jātnieku skolā neatļāva iet, tomēr gadījās, ka braucām ar draugiem izjādēs, arī cirkā bija zirgi. Atnākot uz Aizkraukli, iegādājāmies zemesgabalu nolūkā turēt zirgus. Ja dzīvotu Jūrmalā vai Mārupē, vai tur varētu pagalmā turēt zirgu? Kad dodamies ilgākā braucienā, abus zirgus pieskata mans tēvs.
Duglasam bērnībā paveicās. Viņš ar tēvu, kurš bija skolotājs, ziemas brīvlaikā devās uz vietu pie ezera, kur nomāja zirgus. Vēlāk viņš savām meitām ļāva jāt, jo iegādājās stalli netālu no Sidnejas. Tajā daudzi pilsētnieki turēja savus zirgus. Kaut kas līdzīgs zirgu viesnīcai, kur katram izstrādāta sava ēdienkarte, aprūpe. Daži zirgi labprāt ēd saulespuķu sēklas, un, kad Duglass tās ieraudzīja Latvijas veikalos un uzzināja, ka tās ēd arī cilvēki, bija pārsteigts. Austrālijā ziemā, kad gaiss, īpaši naktīs, kļūst vēsāks līdz +10 grādiem, zirgiem velk tādus kā mētelīšus, lai viņiem uzturētu siltumu un spalva neaugtu garāka.
Šī ir perfekta vieta
— Kā ir dzīvot Latvijā, Aizkrauklē?
Aija: — Pasaule kļuvusi pavisam maza. Tikai jāražo jaudīgākas lidmašīnas, lai varētu ātrāk nokļūt, kur vēlamies. Nav atšķirības starp cilvēkiem te, Vācijā vai citur pasaulē. Mainās kultūra, valoda, bet ir gan labie, gan sliktie neatkarīgi no valsts. Nav tā, ka gribētu kaut kur vairāk vai mazāk dzīvot. Visas vietas ir vienādas.
Latviju par savām pagaidu mājām izvēlējies arī viens no Duglasa radiniekiem un pat ieguvis Lielbritānijas pilsonību, jo kā austrālietis te varētu dzīvot tikai trīs mēnešus. Dubultā pilsonība ir arī Duglasam.
Duglass: — Dzīvot Latvijā — tas ir arī izaicinājums. Interesanti pavērot, kā valdība tiks galā ar milzīgo aizņēmumu — sešiem miljardiem eiro. Ja valstī kopā ar zīdaiņiem un pensionāriem ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, tad katram vajadzētu atdot 3000 eiro. Tas ir interesanti. Bet Aizkraukle ir perfekta vieta. Izglītība, bērnudārzi — lieliski. Dzīvesveids, kurš izkopts gadu simteņos. Ziema ir ziema, un pārējie gadalaiki ir tādi, kādiem jābūt. Austrālijā, ja līst, iespējams, pienākusi ziema. Dievinu sēņošanu. Kaut kas tāds iespējams tikai Latvijā! Kā Alise Aizspogulijā te var ieiet kā pasaku mežā, kur pārsteidz sēņu daudzveidība. Sēnes ir kā multfilmās, kur katra ir rūķu māja. Te noteikti ir sēņu paradīze. Aijas tēvocis vai kāds cits dodas līdzi mežā un palīdz ēdamās atšķirt no indīgajām. Sākumā, kad salasītās sēnes pārbaudīja un sašķiroja kāds no radiem, vairāk bija ārā metamo. Tagad veicas daudz labāk.
— Ko esat iecerējuši turpmāk?
Aija: — Nākammēnes kopā ar bērniem dosimies uz Ēģipti. Nirsim Sarkanajā jūrā, baudīsim sauli. Gribētu beidzot iemācīties sērfot. Nākamgad vasarā brauksim uz Ameriku. Esam ar bērniem bijuši Francijas Disnejlendā, bet Amerikā tā ir daudz vērienīgāka, divreiz lielāka. Šogad dosimies uz Lielbritāniju, paceļosim pa Eiropu. Samanta gatavojas iestāties universitātē Anglijā. Arī Renārs plāno viņai pievienoties vai arī studēt Austrālijā.
