Šodien sastrīdējos ar Rozāliju. Viņai taču nemaz nepiemīt valstiska domāšana. Viņa, piemēram, ir sašutusi, ka “Latvijas dzelzceļa” un “Latvenergo” priekšniekiem trīsreiz palielinātas algas. Es viņai skaidroju, ka valsts esam arī mēs abas. Tas nekas, ka mazas kripatiņas, bet kopā mūsu taču vēl daudz — to, kuri nav aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Mums jāpriecājas, ka dzīvojam valstī, kurā daži mēnesī saņem tik, cik mēs divos gados. Jākonkurē taču ar citām valstīm!
Galu galā arī mēs esam kaldinājušas šo valsts uzņēmumu peļņu — mēs taču varētu izmantot tikai sveces, bet nē — tērējam elektrību, brīvdienās televīzijas pārraides skatāmies no rīta līdz vakaram. Atklāti sakot, nezinu gan, cik ilgi tas tā vēl būs, jo vakar saņēmu brīdinājumu par neapmaksāto rēķinu. Arī dzelzceļa pakalpojumus izmantojam. Treknajos gados es paredzēju ceļojumu uz Parīzi, bet šogad man iecerēts brauciens ar vilcienu uz Rīgu.
Ir taču jāsaprot, ka valstī visiem nevar palielināt algas, mums toties pieaug rēķins par apkuri. Nekas, ēdīsim ķilavas bez maizes un piedzersim ūdeni. Zivs taču grib peldēt!