Dzimšanas dienas kliņģerī neretietei, kādreizējai skolotājai, vēstures liecību un atmiņu krājējai Mildai Bukai jānopūš jau 90 svecīšu. Lielākā mūža daļa aizvadīta skolotājas darbā, bet neaptverama bagātība ir jubilāres atmiņas par Neretas veidošanos un vēsturi, kādu nav nevienam. “Viņai ir enciklopēdiskas zināšanas par Neretu,” tik precīzi jubilāri raksturo vēstures skolotāja Lija Saldovere.
Sabiedrotais — radio
Sagaidot deviņdesmito dzimšanas dienu, Milda Buka teic: “Dzīve ir bijusi interesanta un krāsaina, žēl pāris iesākto darbu un ieceru, ko nav izdevies īstenot.” Jau daudzus gadus esot pensijā, dzīves ritms ir daudz rāmāks nekā tad, kad bija jāstrādā. “Tolaik pusseptiņos jau biju skolā, biju atbildīga arī par kopmītnēm, bet mājās pārnācu tikai pēc pusnakts. Un tā vairākus gadu desmitus. Toties tagad prieks, ka skola ir, tā ir attīstījusies un sakārtota. Jāpriecājas arī par to, ka vēl ir bērni, kam te mācīties,” teic jubilāre.
Mildas kundze joprojām aktīvi seko līdzi notiekošajam gan dzimtajā Neretā, gan Latvijā un pasaulē. Ieslēgtais radioaparāts un mīļākie raidījumi, “Staburags”, ko abonē jau gadiem ilgi, ir galvenie sabiedrotie, jo Bukas kundze dzīvo viena.
Saruna kā jauna
informācija
“Viņai ir enciklopēdiskas zināšanas par Neretu, par skolas vēsturi un apbrīnojama atmiņa,” tā Mildu Buku raksturo Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas vēstures skolotāja Lija Saldovere. “Skolā kopā strādāt mums iznāca vien pāris gadu, jo skolotāja drīz pēc manas atnākšanas uz Neretu devās pensijā. Taču teju trīsdesmit gadu esam sadarbojušās — no brīža, kad es sāku pētīt un rakstīt Neretas skolas vēsturi. Skolotāja joprojām perfekti atceras visu, kas noticis pirms trīsdesmit, pat piecdesmit gadiem, katra saruna ar viņu it kā netieši izvēršas jaunas informācijas iegūšanā. Taču ne vienmēr līdzi ir diktofons, ne vienmēr visu var pierakstīt. Viņa nekad nav atteikusi dalīties atmiņās, pierakstos un fotogrāfijās no sava arhīva.”
Māte lasa priekšā
Jubilāre dzimusi Neretas pagasta “Saukajāņos”. Pāris gadu vēlāk tēvs dabūja zemesgabalu Buividu laukos. Atmiņās jubilāre rakstījusi: “Māte bija liela grāmatu lasītāja un vakaros, kad bija laiks, labprāt lasīja skaļā balsī priekšā. Tā es tiku noklausījusies par mazā Janča dzīvi “Riekstiņos”. Tāpat daļu no “Mērnieku laikiem”. Priekšā lasīja spilgtākās vietas, pārējo pastāstīja. Es arī pati gribēju iemācīties lasīt un prasīju, lai man dod grāmatu “ar lielākiem ķeburiem”. Māte arī atdeva grāmatu ar lielu sarkanu gaili uz vāka — ābeci. Līdz pavasarim jau tekoši lasīju gan lielākiem, gan mazākiem burtiem. Ar to arī sākās šī neremdināmā tieksme pēc grāmatām.”
Pirmā darbavieta Sērenē
Pēc 1937. gada pavasarī absolvētās Neretas sešklasīgās pamatskolas rudenī neretiete sāka mācības Daugavpils skolotāju institūtā, ko 1940. gadā pievienoja Rēzeknes skolotāju institūtam, un atlikušo mācību gadu nācās pabeigt tur. No 1941. līdz 1943. gada pavasarim Milda mācības turpināja Jelgavas skolotāju institūtā, bet rudenī jau sāka strādāt Sērenes tautskolā, kur mācīja vēsturi, ticības mācību un dabas zinības. 1944. gadā Neretā bija vajadzīga skolotāja, un tā no 1944. gada 1. septembra līdz 1988. gada 1. janvārim Milda Buka nostrādāja Neretas vidusskolā par latviešu valodas, literatūras un darbmācības skolotāju.
Izkāpelē klētsaugšas
Milda Buka bijusi ne tikai skolas sirds un dvēsele, arī rakstnieka un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas glabātāja. 1959. gadā Neretu sāka apmeklēt ekskursanti un vēlējās redzēt, kur un kā dzīvojis mazais Jancis no “Baltās grāmatas”. Tā sākusies arī senlietu meklēšana pa apkaimes mājām. Daudzos gados izkāpelētas istabaugšas, klētsaugšas, izložņāti vāgūži un šķūnīši. Mantas nogādātas “Mūsmājās”, kur katrai ir savs stāsts, ko arī Milda Buka teju 30 vasaru ir stāstījusi simtiem ļaužu, vadot ekskursijas.
Krājot vēstures materiālus, piezīmes, fotogrāfijas un atmiņas par Neretu, šķiet, nav nevienas taciņas, neviena cilvēka un notikuma, par ko jubilāre nevarētu pastāstīt. Savāktās liecības tagad iemūžinātas Lūcijas Ķuzānes grāmatā “Mēs — neretieši” un vairs nekad nezudīs.
Pēc sarunas ar jubilāri radās pārdomas — viss mūžs atdots Neretai un tās ļaudīm, taču, lai cik tas ir bijis aizraujošs, krāsains un dedzīgs, dzīvē mēs katrs tik un tā paliekam viens. Ar savām atmiņām un domām.