Bieži vien janvāri un februāri dēvē par copes tukšajiem mēnešiem. Taču šis teiciens ir iegājies no tiem laikiem, kad ziemas Latvijā bija ziemas vārda tiešajā nozīmē.
Vai tukšie mēneši?
Šogad, tāpat kā pagājušajā gadā, ziemas sezona gan nav no tām, par ko zemledus makšķerniekiem vajadzētu tā īpaši sūkstīties. Ledus segums gan varētu būt par 10 centimetriem biezāks, taču diemžēl pāragri uzsnigušais sniegs neļāva ledum uz ūdenskrātuvēm uzkrāt biezāku kārtu, tāpēc tikko uznākušā atkušņa dēļ daudzviet pat ezeros pārvietošanās ir kļuvusi pavisam bīstama.
Kā man ziņoja no gandrīz visiem Latvijas novadiem, tad, saskaitot kopā, noslīkušo skaits tuvojas desmitam, bet ielūzušo un to, kuri laimīgi ar saviem vai citu spēkiem izkļuvuši no likstas, skaits sniedzas krietni virs pussimta. Taisnības labad gan jāsaka, ka ne visi tie bija makšķernieki. Līderi šajā ziņā bija kurzemnieki.
Var jau viņus saprast, jo ziema mūsu valsts rietumu pusē nebūt nemēdz tik bieži būt tajā labākajā kondīcijā, lai makšķernieki visā tās kalendārajā garumā varētu droši staigāt pa dažādu ūdenskrātuvju uzsalušo ledu un nebaidīties ielūzt. Protams, šajā pusē dzīvojošajiem māte Daba savukārt ir sarūpējusi citas priekšrocības citos gadalaikos, par ko, piemēram, vidzemnieki var tikai sapņot.
Jūru mums klāt neviens nepievilks un Ventu tieši tāpat, bet cik gan bieži mēs, sūkstīdamies par lielo attālumu, tomēr sēžamies savos spēkratos un “gāžam” butēs, mencās, lašos, taimiņos un vimbās? Ir, protams, arī daudz makšķernieku, kas attāluma dēļ ir pilnībā atteikušies no Kurzemes apmeklējumiem un mēģina rast kompensāciju tepat tuvumā esošajās ūdenskrātuvēs. Bet cik tad ilgi vienā mucā sēdēsi? Gribas taču iekāpt arī kādā citā, jo varbūt tur ir kas savādāks.
Pievilinām
ar barību
Sen, sen, kad zāle bija zaļāka un sniegs balti pūkaināks, vismaz es centos iebarošanu veikt ar rīvmaizes, mannas un kādu putraimu palīdzību. Kafijas dzirnaviņās tika samaltas saulespuķu sēkliņas un aplietas ar verdošu ūdeni. Zivs, protams, nāca, bet tas nenotika jau pirmajās stundās. Nācās pagaidīt ilgāk.
Mūsdienās balto zivju pievilināšanai ir jau izdomātas daudz efektīvākas barības. Atliek vien tās pareizi izmantot. Līdzās tādām barībām, kas ir jau pārbaudītas un dod augļus, pārdošanā ir arī dažādi barību iesaiņojumi, it kā zivīm paredzēti, bet ar grūti nosakāmu sastāvu. Visbiežāk šīm apšaubāmajām barībām ir arī zema cena, ļoti neizskatīgs iesaiņojums (lētais variants), tādējādi mēģinot apmuļķot pircēju, jo labai barībai ir arī attiecīgi augstāka cena. Starp citu, ziemā var izmantot arī vasarai domātās barības, taču ir jāatceras, ka tām visām ir ļoti spēcīgi aromāti, kas ziemas apstākļos zivīm ne pārāk patīk. Pat tieši otrādi, un viņas nereti dodas no šādi iebarotām vietām tā patālāk. Taču te var izlīdzēties ar zemes piejaukumu (ko ziemā nemaz nav tik viegli paņemt) vai iepriekš aprakstītajām lētajām barībām, kam uz aptuveni vienu paciņu (1 kg) piejaucam divas saujas spēcīgo vasaras barību, un būs jau labi.
Pagājušā gada 29. decembrī biju Peipusa ezerā. Iebarošanai izmantoju “Stil Ploc Cherna Ohotka”. Tā ir barība aukstam ūdenim ar motiļa aromātu. Baltā zivs praktiski ‘‘uz galda” bija visu laiku un tādā daudzumā, ka nācās ik pa brīdim piebarot, jo pēc aptuveni stundas intensīvas copes bija jūtams, ka zivju apakšā kļūst mazāk. Tad ņēmu talkā barotavu, un jau pēc pāris minūtēm viss aizgāja ierastā ritmā.
Barotavu
izmantošana
Par barotavu izmantošanu copmaņu domas dalās. Es pateikšu, kā pārsvarā dara sportisti, pie kuriem pats piederu un kam domāšana triju stundu garumā ir tendēta tikai un vienīgi uz maksimāli daudz izvilktu zivju rezultātu, tāpēc tiek ļoti, ļoti daudz eksperimentēts. Tā kā sacensības ziemā notiek uz ezeriem, kur straumes nav vai praktiski tā ir ļoti minimāla, tad iebarošanu bez barotavas izdara tikai tad, ja dziļums copes vietā nepārsniedz divus metrus. Ja ir dziļāks, tad barotava ir obligāta. Iemesli te ir dažādi.
Pirmkārt, lielākā dziļumā no augšas ielaista barība veido smalku un sīku tās daļiņu stabu, kas diezgan daudzām zivīm liek pacelties no grunts augšā. Lielākā iebarojamās barības masa, protams, nonāk uz gultnes. Pie gultnes visbiežāk pulcējas tieši prāvākās zivis, bet, ja iebarotās vietas apkārtnē būs daudz sīkzivju, tad, laižot lejā smalku mormišku, tā itin bieži varētu gultni nemaz nesasniegt. Kam ir vajadzīgas miniatūras raudiņas vai caurspīdīgi plicēni, tie varētu priecāties, bet, manuprāt, šādu copmaņu ir ļoti maz. Atklāti sakot, es pat 1,5 metru dziļumā izmantoju barotavu, jo, zivīm rušinoties pa barību, tās sīkās un neizmirkušās daļiņas celsies augšā.
Vēl kāda problēma, ja barojam bez barotavas. Laižot lejā iebarojamās barības bumbiņu, tas jāizdara ļoti precīzi āliņģim pa vidu, citādi ūdens blīvuma rezultātā un barības bumbas nevienādās formas dēļ tā, atsitoties pret āliņģa malām, veido kustību uz sāniem un, tiekot ārā, var aizpeldēt krietni vien nost no tās vietas, kur makšķernieks ielaiž savu mormišku ar ēsmu. To varētu saukt par paplašināta galda izveidi, kas nepavisam nav mums vajadzīgs.
Vai, izmantojot barotavu, to vajadzētu atvērt tieši pie gultnes vai tomēr kādus centimetrus virs tās? Patiesībā sacensībās izmantoju abus variantus, vienīgi cenšos atcerēties, kurā āliņģī kā esmu rīkojies. Dažreiz daru arī tā, ka vispirms nolaižu barotavu ar iebarojamo barību bez tārpiem un atveru to aptuveni metru no gultnes, bet nākamo barotavu, kas sastāv tikai no motiļa, atveru, cik iespējams, cieši pie gultnes. Šādos gadījumos ar motili pilnu barotavu nelieku, jo vispirms vajadzētu izprast, cik aktīvo zivju tur apakšā ir. Varbūt situācija ir tāda, ka zivīm šodien nav ēstgribas. Ja makšķernieks nogāž lejā lielu daudzumu barības, tad tās dažas aktīvās zivtiņas ātri “pieliek kuņģīšus”, un ar to viss ir arī beidzies.
Savas korekcijas iebarošanā ar motili ievieš arī lielie rīmas asari un ķīši. Ja esat trāpījis uz šo rīmu bariņu, tad pat lielās standarta barotavas saturu viņi ir spējīgi notiesāt desmit minūšu laikā. Ja tās ir sacensības un ir skaidri manāms, ka nekas cits neķersies, bet nāksies gramus krāt ar šiem ‘‘sprīdīšiem”, no kuriem dažs labs ir tikko izšķīlušos ikriņu lielumā, tad barotavu ar motili atveru jau pusmetru no gultnes, lai zivis pameklē. Viņu rosīšanās pa “lielo galdu” piepulcinās arī citus apkārtnes peldošos subjektus, un, kas zina, varbūt šāda rosība pasauc arī ko lielāku, citādi, ja iebarojamo motili noliekam lielā, kompaktā kaudzītē turpat vienuviet, šie alkatīgie rīmas platām mutēm savu darbu padarīs zibenīgi un dosies kur citur.
Pašreiz “Sensas” saražojusi jau 11 dažādu veidu ziemas iebarojamo barību. Ir sausās, jau mitrinātās un pilnībā gatavās darbībai pie ūdens. Pārsvarā barība ir domāta brekšiem, asariem, pličiem un raudām. Turklāt mitrinātās nebūt nav tik slapjas, ka ziemas salā uz ledus sasaltu. Teikšu, kā ir. Atsauksmes ir ļoti dažādas. Vieni spļaudās, jo paciņa šādas barības nemaz nav tik lēta, bet citi ir stāvā sajūsmā. Laikam atliek vien pašiem izmēģināt to prieku paeksperimentēt, jo klausīties brīnumstāstos no tiem, kas šo barību ražo vai izplata, nebūtu īpaši prātīgi. Pats esmu izmēģinājis melno breksi un uzreiz varu pateikt, ka šī barība ‘‘strādā’’, bet, paskatoties uz spilgti sarkano un asarim domāto, kaut kā pat roka neceļas to ieslidināt āliņģī. Viss katram jāizmēģina pašam.
Jautājiet copeslietas.lv ekspertiem.
Visiem ne asakas jaunajā gadā un tiekamies pie ūdeņiem!
