Gada nogalē arvien esam apkopojuši, cik vēstuļu redakcija 12 mēnešos saņēmusi. Nu tas vairs nav iespējams, jo e — vēstuļu ik dienu ir pilnas pastkastītes, un to mūžs nav ilgs — jāizdzēš un jāatbrīvo vieta nākamajām. Diemžēl virtuāli vārdi izkūp un pazūd interneta tīmeklī, neko paliekošu neatstājot.
Tomēr ir kāda vēstule manā e — pasta kastītē, kura tur paliks vienmēr. Kā spēcinošs atbalsts, kā apbrīnas vērts fakts, kādu mūsu dzīvē nemaz nav tik daudz. Tā ir bebrēnieša Gata Caunīša vēstule, kuru viņš datorā man uzrakstīja… ar kājām. Ne jau oriģinalitātes dēļ, vienkārši viņam nav abu roku. Šo puisi es atceros kā mazu zēnu, par kuru pirms daudziem gadiem rakstīju. Toreiz viņš, spēlējot paslēpes, bija ielīdis transformatora būdā un saņēma gandrīz vai nāvējošu strāvas triecienu. Būdas durvis kāds bezatbildīgais nebija aizslēdzis, vien aiztinis ar metāla stiepli. Gatis izdzīvoja, bet abas rokas nācās amputēt. Puisim drīz būs 23 gadi, viņam ir vidusskolas izglītība un invalīda pensija — 75 lati mēnesī. Savā videovēstulē, kura filmēta ar invalīdu atbalsta biedrības “Apeirons” palīdzību, Gatis atklāj, ka ļoti vēlas iestāties augstskolā, taču tas diezin vai izdosies, jo budžeta vietu skaits atkal ir samazināts, bet naudas maksas studijām viņam nav. Kādas fakultātes dekāns invalīdam ieteicis ņemt kredītu… “Kas gan tas valstij būtu — nosponsorēt studijas, teiksim, desmit invalīdiem gadā?” jautā Gatis. “Bet Saeimas deputātu ģimenēs laikam invalīdu nav…”
Kāpēc par to rakstu? Apbrīnas dēļ. Lepojos, ka pazīstu cilvēku, kurš bez rokām viens pats spēj iekāpt vilcienā, ar kāju nospiest stop pogu, kurš skrien ne tikai sava prieka pēc, bet pat Rīgas maratonā. Apbrīnoju puisi, kurš nodarbojas ar skībordu, slēpo, ja draugi palīdz uzaut zābakus. Ja kādu dienu nomāc slikts noskaņojums, kaut kas iesāpas, palasu no Gata saņemto vēstuli un paskatos videosižetu. Tad visas kaites ir kā ar roku atņemtas, jo nespēju iedomāties, vai to varētu — uzrakstīt vēstuli datorā ar kājām.
Uz jautājumu, ko Gatis gribētu izdarīt, ja viņam būtu abas rokas un ko nekad nav darījis, viņš atbild: “Uzrakstīt vēstuli. Tas būtu ļoti daudz.” To piepildīt es viņam no sirds novēlu, un šādu vēstuli es ļoti ļoti gribētu saņemt. Jums, lasītāji, novēlu nākamgad un vienmēr novērtēt to, kas jums ir, priecāties par mazumiņu, jo ir daudz cilvēku, kuriem nav pat viselementārākā — rokas glāstam, ciešam sveicienam, vēja sapūstas asaras notraukšanai, karotes satveršanai. Gaisa skūpstam mīļotajai meitenei.
