Kā pirmie uz pirmā ledus vienmēr piesakās asari un līdakas. Asaris pieder pie tām zivīm, kas izteikti mājo baros. Vasarā vēl šur tur var redzēt peldam vientuļu strīpaini, bet ziemas periodā viņi sāk pulcēties pēc lieluma kategorijām. No tā arī izriet copes veiksme.
Āliņģi
Tie, kas ir gatavi meklējumiem un kam pietiek spēka izurbt aptuveni 50 āliņģu, visbiežāk, kā likums, lielo asari atrod. Tie, kam spēka mazāk vai slinkuma vairāk, meklē no iepriekšējās dienas maksimāli lielāku laukumu ar iespējami vairāk izurbtiem ledus caurumiem. Tas sola cerības, ka varbūt kāds būs mēģinājis iebarot un līdz ar to lielais asaris vai kāda cita zivs joprojām riņķos zem vakardienas āliņģiem.
Iespējas ir dažādas. Patlaban asari vairāk jāmeklē tieši piekrastes rajonā. Ja vieta nepazīstama, es ieteiktu rīkoties šādi. Izvēlamies rajonu un virzienā no krasta uz vidu izurbjam vismaz sešus āliņģus romba izkārtojumā. Attālums no āliņģiem, asarus meklējot, būs septiņi metri un ne mazāk. Pirmkārt, tā varēs noskaidrot gultnes slīpumu no krasta attiecībā pret vidu, bet sāniskie āliņģi dos iespēju novērtēt, cik līdzena šajā vietā ir ūdenskrātuves apakšējā daļa. Kad āliņģi izurbti, ejam atpakaļ un katrā urbumā ar barotavas palīdzību nolaižam šķipsniņu motiļu. Atkal atgriežamies pie pirmā urbuma un sākam strādāt. Pirmās divdesmit copes minūtes sadalām uz visiem āliņģiem neatkarīgi no copes esamības vai neesamības. Tad, esot pie pēdējā, varam secināt, kas notiek un kuri urbumi “strādā”, kuri ne. Tajos, kas darbojas, derētu papildus veikt piebarošanu.
Inventārs
Kā zināms, jo lielāks asaris, jo viņam vairāk patīk ātrs, parupjš dribls. Protams, gadās arī dažādi izņēmumi, tomēr pamatu pamats ir tieši šāds. Ar resnām auklām un milzīgām mormiškām aizrauties nevajadzētu. Vajag ievērot principu — jo smalkāk, jo labāk, bet atrast to robežlīniju ne katram ir pa spēkam. Lielas kļūdas pieļaujam jau mājasdarbu posmā. Zinu daudzus makšķerniekus, kas uz ziemas copi aizbrauc ar sagatavotām divām vai trim mazmakšķerītēm. Nu kas labs no tā var iznākt? Nekas. Tādā situācijā ir jābūt izcilam veiksmes faktoram, kas visbiežāk atnāk ciemos vēlā pavasarī uz pēdējo ledu, kad zivis skābekļa pieplūduma dēļ ir manāmi aktivizējušās un īpaši nepievērš vērību tam, kas tiek piedāvāts. Pašreizējā brīdī situācija ir stipri savādāka. Līdz ar to nepieciešams lielāks dažādo mormišku piedāvājums. Kāpēc gan jānodarbojas ar to piesiešanu uz ledus, ja visu var sagatavot siltā mājoklī?
Tagad konkrētāk. Kaut arī asaris ir izteikts plēsoņa un sasniedz diezgan varenus izmērus, nez kāpēc daudziem šķiet, ka auklas resnumu un mānekļa lielumu vajadzētu palielināt attiecībā uz citām zivīm ar tiem pašiem izmēriem. Jā, asarim proporcijās pret tāda paša izmēra balto zivi ir lielāka mute (plēsoņa taču), tomēr, manuprāt, inventārs paliek tas pats. Piemēram, paliels plicis ar savu “pumpēšanu” ir daudz bīstamāks auklu rāvējs nekā asaris. Pēdējam, lai viņu dabūtu uz ledus, vistrakākie gājieni sākas fināla fāzē, kad asaris ir pievilkts pie izurbtā āliņģa apakšējās daļas, jo tad viņš, tāpat kā forele ziemā, iesāk traku riņķadanci gar ledus malu.
Šādā veidā tiek neglābjami plēsta aukla, kas pēc katra tāda “svarīgāka” strīpaiņa būtu jāpārbauda. Ja asaris ir aptuveni 250—300 gramu smags, tad pietiek ar 0,10 milimetru aukliņu, ja izmantojam STROFT, tad arī 0,08 milimetru, jo šī aukla neatbilst saviem izmēriem un ir krietni resnāka, nekā tiek rakstīts uz spolītes. Tas gan attiecas arī uz citām auklām.
Vajadzētu ņemt vērā, ka pašreiz, kad ledus biezums ir sasniedzis tikai 10 centimetru, skābekļa zivīm pietiek un viņas labprāt dzīvo seklumā un pie paša krasta. Ļoti bieži ir nācies novērot it kā pašsaprotamas lietas, kad pie krasta piestāj auto, vīri izraušas ārā un gandrīz vai tādā kā skrējienā uzbrāžas uz ledus vismaz simts metru no krasta. Pa to laiku vietējais opītis, apsēdies pašā krastmalā, kur dziļums nepārsniedz 20 centimetru, velk vienu pēc otra smukus asarus.
Uz pirmā ledus ir jābūt līdzi līdaku makšķerei. Pašreiz līdakas ir ļoti aktīvas, un bieži vien no viena āliņģa var dienas laikā izvilkt visu pieļaujamo normu.
Nevajadzētu aizmirst, ka neatkarīgi no tā, ar kādām makšķerītēm copējam, vienlaikus izurbtajos āliņģos drīkst būt ne vairāk par divām mazmakšķerītēm, citādi var iznākt nepatīkamas pārrunas ar zivju inspektoriem un maciņa krietna patukšošana.
Visiem ne asakas! Atcerieties, ka jūs kāds gaida mājās, jo pārgalvība uz ledus nav pieļaujama un par to var nākties dārgi samaksāt!
