Aizkrauklē, ielas malā pie dīķa, Aizkraukles KUK strādnieki nesen bruģēja celiņu, taču apmēram divdesmit metru garumā puse bruģa iegrima, vienā vietā tas kļuva kā vilnis, un starp rindām radās plaisa. “Kas tur vainojams — vai darbi ir veikti nekvalitatīvi?” jautā vairāki aizkrauklieši un uztraucas, ka nelīdzena bruģa dēļ var iegūt traumu.
Strādnieki nav
vainīgi
Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektors Einārs Zēbergs un Aizkraukles KUK valdes loceklis Ivars Sekacis teic, ka KUK strādnieki nav vainīgi — uz bruģa esot uzbraukusi automašīna, no kuras 11. novembrī dīķī ievietoja pontonus — tik lielai slodzei bruģis nav piemērots. Toreiz “Austras biedrība” dīķī veidoja degošu svecīšu instalāciju “Aizkraukles saule”, lai ar svecīšu atspīdumu ūdenī panāktu gaismas efektu. Instalācijas veidošanai biedrība bija ieguvusi 350 latu finansējumu pašvaldības rīkotajā mazo projektu konkursā.
“Bruģa bojājumi bija jau nākamajā dienā pēc pontonu ievietošanas,” saka Ivars Sekacis. “Par saviem līdzekļiem remontu neveiksim — lai maksā pašvaldība, kas atļāva veidot šādu instalāciju.”
Zēberga kungs apstiprina, ka zaudējumi tagad būs jāsedz pašvaldībai. Cik tie ir lieli, pašlaik grūti pateikt. KUK strādnieki salaboja bīstamāko vietu, bet pārējo labos tad, kad būs piemēroti laika apstākļi.
“Austras biedrības” pārstāve Signe Sniedze bija izbrīnīta, ka neviens pašvaldības pārstāvis viņu par sabojāto bruģi nav informējis. Pontonu likšanas brīdī viņas klāt neesot bijis. Ne jau vienmēr darbu izpildītājiem var klāt izstāvēt.
Zēberga kungs teic, ka arī pašvaldības pārstāvju tur nebija un bojājums neesot nofiksēts, turklāt — ko gan no biedrības var piedzīt?
Nav noblietēta
pamatne
“Uz bruģa uzbraucu, lai dīķī ievietotu pontonus, jo citādi to izdarīt nebija iespējams. Nemanīju, ka būtu kas sabojāts. Pontonus nākamajā dienā varēju izcelt, uz bruģa neuzbraucot. Ar kravas automašīnu esmu braucis pa privātmāju bruģi, pa bruģētām ielām un ietvēm Jaunjelgavā un Jēkabpilī, taču nekad auto nav iegrimis,” stāsta autovadītājs (redakcijai viņa vārds ir zināms). “Pēc manām domām, bruģa licēji nav noblietējuši pamatni. Ja viss ir kārtīgi noblietēts, bruģis neiegrimst. Ja grib ietaupīt un darbu kārtīgi neizdara, ar laiku bruģis kļūst nelīdzens, iegrimst, un tas neiztur arī automašīnu svaru.”
Kādēļ smagās automašīnas var braukt pa pilsētas centrālā laukuma bruģi, to nesabojājot?
Einārs Zēbergs skaidro, ka atšķiras transportlīdzekļu un gājēju bruģa pamatnes sagatavošanas tehnoloģija, izmantoto materiālu daudzums un bruģakmeņu biezums — automašīnu stāvlaukumos, kur ir lielāka slodze, klāj 8 centimetrus, bet gājēju celiņos, kur nav tik lielas slodzes, 6 centimetrus biezus bruģakmeņus. Bruģēts gājēju celiņš izmaksā lētāk, un automašīnu slodzei tas nav piemērots.
Šis gadījums atsauc atmiņā vairākus citus, kad glīti iekoptu zālienu izdangā autoceltnis, labojot balkonu vai jumtu; kad nesen uzklātu asfaltu uzlauž, jo kāds aizmirsis vai nekvalitatīvi ieracis cauruli, utt. Un par dubultā veiktajiem darbiem kāds vienmēr maksā. Patiesībā tie esam mēs, nodokļu maksātāji. Būtu laiks sākt iekasēt samaksu par aplamu lēmumu vai atļauju no tiem, kuri to devuši.
