Otrā sliežu ceļa izbūve posmā Skrīveri—Krustpils ievērojami uzlabos dzelzceļa satiksmi, uzņēmumam “Latvijas dzelzceļš” radīs iespēju attīstīties un gūt lielāku peļņu. Savukārt Kokneses novada “Ozolkalnu” māju iedzīvotājiem sliežu ceļa izbūve ir liegusi jebkādu iespēju ar automašīnu nokļūt līdz mājām, kurās mīt arī sirmgalve. Viņa nespēj pārvietoties. Tur dzīvo arī 1. grupas invalīds. Uzņēmuma vadība vēl pirms pāris mēnešiem publiski apsolīja problēmu atrisināt, taču reāli nav darīts nekas, lai cilvēkiem palīdzētu.
Jābrien pa
alksnāju
Lai lētāk izdzīvotu, Arnis Kļava ar ģimeni uz “Ozolkalnu” mājām pārcēlies no Salaspils. Līdz šim līdz mājām varēja aizbraukt pa dzelzceļa uzbērumu. Nu ceļa vietā ierīkotas sliedes.
Kļavas kungs “Staburagu” sagaida šosejas Rīga—Daugavpils malā, iepriekš piekodinājis neaizmirst paņemt garākus gumijas zābakus. Bez tiem nokļūšana “Ozolkalnos” nav iespējama. Ejam pa taciņu alksnājā starp šoseju un dzelzceļa uzbērumu. Jo tālāk, jo kājas dziļāk stieg dubļos.
Kļavas kungs teic, ka vēl vasarā te bijusi ērta iešana, bet, izbūvējot gar dzelzceļu kabeļu līnijas, taciņa izbraukāta un pārvērsta dubļu zampā. Lai kaut kur dotos pieklājīgā izskatā, ielas apavi jānes rokā līdz pat šosejai, bet sabristie zābaki jāpaslēpj krūmos atceļam…
Ceļš uz
nekurieni
Uzbēruma malā Arnis Kļava ierīkojis kāpnītes, lai nevajadzētu kārpīties pa stāvo, birstošiem akmeņiem klāto nogāzi. Tālāk skatam paveras kas neticams — dažus simtus metru garš ceļa posms, kurš sākas iepretim “Ozolkalnu” mājām un beidzas nekurienē — slīkšņainā alksnājā. Šī posma izbūvei, visticamāk, tērēta milzu summa. Posms izbūvēts ļoti kvalitatīvi, grāvji izklāti ar ģeotekstilu, lai novērstu grunts noslīdējumus, ierīkotas caurtekas, kuru galus rotā betonējums ar iestrādātiem laukakmeņiem, netrūkst pat stabiņu ar atstarojošiem elementiem. Jautājums tikai, kam šis ceļš domāts — bebru, stirnu un mežacūku priekam vai tomēr cilvēkiem? Arī Rīgas virzienā ceļš uz “Ozolkalniem” iesākts būvēt un pamests.
Dīvains aprēķins
— Lai mēs varētu izbraukt, nepieciešams aptuveni 600 metru garš ceļa posms, — saka Kļavas kungs. — Kad sākās būvniecība, liekņā pie manas mājas atļāvu bērt mālus cerībā, ka ceļu patiešām izbūvēs. Tagad ceļa vietā man ir nekam nederīgs mālu kalns. Labi, ka to vismaz nedaudz nolīdzināja un uzbēra mazliet melnzemes, lai gan tur vēl ļoti ilgi nekas neaugs.
Lai izbūvētu ceļu, jāveido jauns uzbērums, jāieliek vairākas caurtekas. “Latvijas dzelzceļš” aprēķinājis, ka posma izbūve varētu izmaksāt 330 tūkstošu eiro. Kokneses novada dome, interesējoties par iespējamajām izmaksām, noskaid-
rojusi, ka būtu nepieciešama trīs reizes mazāka summa. “Latvijas dzelzceļš”, lai lieki netērētos, acīmredzot nolēmis izlikties neko nezinām.
Ziemassvētku vecītis ar auto neiebrauks
Tiesa gan, par šo problēmu jau runāja televīzijas raidījumā “Bez tabu” vēl 1. oktobrī. “Latvijas dzelzceļa” projektu vadības daļas vadītāja Aija Poča televīzijas kameras priekšā smaidot apgalvoja, ka darbu veicēji jau apzināti un pāris mēnešos problēma būs atrisināta. Ziemassvētku vecītis “Ozolkalnos” varēšot iebraukt ar auto.
Acīmredzot Ziemassvētku vecītim tomēr nāksies izmantot ierastās lidojošās kamanas, jo ceļa uz “Ozolkalniem” nav joprojām. Sarunās ar Kļavas kungu arī citi uzņēmuma pārstāvji piedāvājuši vairāk vai mazāk fantastiskus problēmas risinājumus — pat iespēju pirkt lidaparātu vai jaunu māju vietā, kur ir laba piebraukšana. Gan jau viņi agrāk zināja, ka ceļa uz šīm mājām nebūs. Jaunu māju uzņēmums tomēr nevarot pirkt, jo projekta līdzekļus drīkstot tērēt vien dzelzceļa būvniecībai.
— Dzelzceļa vadība vienmēr atrod atrunas, — teic Kļavas kungs. — Pāris mēnešu sarunas vada vieni, tad citi, arī uz laiku pieņemti cilvēki. Acīmredzot tāpēc, lai varētu solīt un solījumus nepildīt.
Izmanto motobloku
Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris “Staburagam” atklāja, ka savlaik bijusi ideja izbūvēt ceļu gar “Mauriņu” fermu, taču tad ceļš šķērsotu privātīpašumu un tā saimnieks nepiekrīt servitūta noteikšanai un ceļa būvēšanai. Tas sadalītu īpašumu divās daļās. Turklāt pašvaldībai nebūtu tik daudz līdzekļu jauna ceļa būvēšanai pāri šim īpašumam.
Kļavas kungs nezina, kā tālāk rīkoties. Saimniecībā nevar iebraukt pat ar traktoru, bet kā lai apstrādā kaut piemājas dārziņu? Arī auto viņš pagaidām novieto pie kaimiņiem netālu no šosejas. No pilsētas atvesto pārnes pāri sliedēm, krauj motobloka piekabē un ved uz mājām.
Kā atvest ārstu?
Taču “Ozolkalnos” dzīvo arī 86 gadus veca sieviete, kura veselības problēmu dēļ nevar pārvietoties. Nesen viņai bija nepieciešama zobārsta palīdzība. Sākotnēji iztika ar pretsāpju līdzekļiem, bet pēc tam bija jāmeklē speciālists, kurš atnāktu uz mājām, jo te nevar iebraukt arī ātrā palīdzība. Tāpat mājā dzīvo arī Arņa Kļavas brālis — 1. grupas invalīds. Arī viņam kuru katru brīdi var būt vajadzīga neatliekamā palīdzība. Tad pacientu nestuvēs līdz automašīnai nāktos nest pa dubļiem un alksnāju vairākus simtus metru. Nelaimes brīdī te neiebrauktu arī ugunsdzēsēji.
— Ar bažām katru reizi atbildu uz tālruņa zvanu no mājām, jo nezinu, kāda palīdzība mājiniekiem būs nepieciešama, — saka Arnis Kļava.
Vēl viena iespēja
Kļavas kungs teic, ka būtu vēl kāds risinājums. Jaunuzbūvētā ceļa posma galā savlaik bijusi dzelzceļa pārbrauktuve. Tās uzbērums saglabājies, vien apaudzis ar zāli. Lētāk nekā uzbūvēt 600 metru garo ceļu pāri purviņam un mālu kalnam būtu sakārtot šo pārbrauktuvi, uzliekot pāris betona plākšņu un atjaunojot ceļa virskārtu. Tur nav nepieciešama kapitālā būvniecība.
— Šo pārbrauktuvi izmantotu tikai es. Sliedes uz abām pusēm ir pārskatāmas vairākus simtus metru. Varētu pat ierīkot slēdzamu barjeru, un atslēga būtu tikai mums, — saka Kļavas kungs.
***
Nav saprotams, kāpēc var bezatbildīgi tērēt milzu līdzekļus ceļam, kurš nekur neved? Kā amatpersonas nesodīti drīkst bārstīt tukšus solījumus un izlikties neredzam cilvēku problēmas? Dzelzceļnieki, kā redzams, vispirms būvējuši un tikai pēc tam sākuši domāt. Attapušies, ka nauda iztērēta, un nu izliekas neko nedzirdam par “Ozolkalnu” saimnieka izmisumu.
