“Neticu, ka jums deviņdesmit!” saku. Viņa rāda man pasi. Dzimšanas gads — 1922. Izdota Rīgā. Pase pilna zīmogiem no vēlēšanām un referendumiem. Derīga līdz 2046. gadam. “Tik ilgi man jānodzīvo,” smej žirgtā jubilāre Velta Stanga Staburaga pagastā.
Staburaga pagasts. Vairāk kā kilometrs jābrien pa aizputinātu ceļu. Sniegā pat kaķa pēdu nemana, kur nu vēl cilvēka. Māja izskatās kā pamesta. Ne dūmu strūkliņas no skursteņa, ne suņu reju. Intuīcija teic, ka tā tomēr īstā — “Lejas Skābuči”. Pie ārdurvīm sniegs ar slotu noslaucīts, un tas vieš cerību. Skaļi skan radio. Lielais mūris tā nokarsis, ka, tā tuvumā sēžot, jaka jānovelk.
Ar patafonu
padusē
Šķirstot saimnieces pasi, jautāju, kāpēc tajā Rīga norādīta? “Tēvs ar māti bija lieli saimnieki Kurzemē, bet tajā laikā visi skrēja uz pilsētu, viņi arī. Tur es arī piedzimu. Beidzu Mārupes pamatskolu un Daugavpils daiļamatniecības skolā aušanas nodaļu. Tā māte gribēja, bet pašai aušana īpaši nepatika.” Kad vecākiem piedzima vairāk bērnu, gāja atpakaļ uz laukiem. Tepat netālu 1939. gadā nopirka zemi.
No 17 gadiem Velta ir staburadziete. Jaunībā, protams, balles Vīgantes parkā, Secē, dejas, kad zēni ar patafonu padusē nākuši ciemos. Zenta, viena no labākajām Veltas draudzenēm, tagad ir tuvākā kaimiņiene. Ar viņu arī uz teātra un operetes izrādēm tepat pagastā gājusi. Kolhozā katru mēnesi organizēja braucienus uz Rīgu — uz cirku, teātri. Abas vienmēr pieteicās. Jubilāre bijusi arī liela šuvēja un adītāja. Kamēr vien varēja, visām kaimiņienēm kleitas šuva.
Alga — sivēns un kulīte cukura
Saimniecei personīgā dzīvē palikusi otrajā plānā, bērnu nav. Vienmēr bijis māsām jāpalīdz, viņu bērnus vasarās auklējot. Tagad spēka mazāk, tāpēc pirms pieciem gadiem pārdevusi pēdējo govi. Izslaukt un pabarot joprojām varētu, bet ne sienu sapļaut. Rudenī gan dārzs aparts, nāks pavasaris — stādīs kartupeļus, sēs.
— Kāpēc Veltas kundze piedalās visās vēlēšanās un referendumos? Vai jūt, ka pamazām dzīvot kļūst labāk? “Tā vajag, dzīvot visam līdzi. Es ar dzīvi esmu apmierināta. Silti ir, malkas šķūnī pietiek, apģērbusies un paēdusi esmu, vairāk man neko nevajag, tikai mieru. Agrāk, kolhoza laiku sākumā, bija grūti. Tēvs, gadu nostrādājis, algā saņēma sivēnu un kulītē piecus kilogramus cukura. Vēlāk kļuva vieglāk. Tik tā izvešana bija briesmīga,” atceras staburadziete.
Kad strādājusi algotu darbu, 20 gadu bijusi pasta nodaļas priekšniece. Sākusi Staburagā, vēlāk pārcelta uz Sēreni. Tajos laikos pastā nonāca visa lopu, piena nauda. Katru vakaru vienpadsmitos vajadzēja iet trīs kilometrus līdz dzelzceļa stacijai pēc avīzēm, vēstulēm un citiem sūtījumiem. Saiņi nebija mazi. Pati jubilāre abonējusi vienpadsmit avīžu un žurnālu. Tolaik no Krustpils Staburaga stacijā piestāja vilciens, un pasta vagonā uz Rīgu nosūtīja arī divos šejienes veikalos iekasēto naudu. Ne sargu bijis, ne ieroča. Tā katru nakti, izņemot sestdienas un svētdienas. Arī govij atlika laika. Rītā piecos izslauca, piesēja garā ķēdē, sešos vakarā slauca otrreiz un pēc gājiena uz staciju ap pusnakti — trešo. Pensijā aizejot, spēka bijis tik daudz, ka gājusi kolhozā teļus kopt. Astoņdesmit teļu aprūpējusi vasarā, četrdesmit — ziemā.
Labākās dāvanas atnāk kājām
Vai dzīvē nekad nav bijis grūti? “Nē. Tik tagad, kad kaut kas sāk sāpēt, nepatīk. Bet tam tā jābūt. Kad autobuss šajā pusē iegriezās katru dienu, braucu uz Jēkabpili vai Aizkraukli. Tagad vien reizi nedēļā tāda iespēja, tāpēc pilsētā kādu laiku nav būts. Māsas meita katru nedēļu te iegriežas, aizmirsta neesmu. Patiesībā katra diena nav bijusi viegla, bet, lai dzīvotu, vajag darīt. Nevajag čīkstēt. Kā ir, tā ir labi. Kad nosvinēju savus 50, varēju pār šito māju pārlēkt. 80. jubilejā draudzenes mani par Mis 80 nosauca. Uzpucēja, nofotografēja un bildi rāmī ielika. Vai varu sūdzēties? Brilles tikai tumšās dienās vajag, bet, ja ārā saulīte, varu lasīt bez brillēm. Arī televīziju skatos, izņemot filmas par šaušanu, slepkavošanu. Ziņas, dokumentālās filmas patīk un pa kādai latviešu filmai. Kamēr vien bija Stučka, vēlāk Aizkraukle, abonēju vietējo avīzi. Lasu ar interesi, vien žēl, ka policijas hronikā nav nekā par Staburaga pagastu,” nosmej jubilāre.
Kā svinēs lielo jubileju? Veltas kundze teic, ka vasarā te sabrauc māsu bērni, arī tagad atbrauks. Ar kaimiņienēm esot norunāts, ka dāvanas būs tikai apaļajās un pusapaļajās jubilejās, galvenokārt grāmatas. Labākā dāvana dzimšanas dienā — paši ciemiņi.
