Laika vecis Staburaga pagasta “Renceļu” mājas no zemes virsas nenoslaucīs. Tajās pastāvīgi dzīvot pārnākuši Maija un Antons Gavari. Vēlāk te plāno apmesties arī viņu meitas ģimene. Saimnieki pamazām iekopj dārzu, puķudobes, iegādājušies trīs kazas, pīles un vistas. Vieta te ir arī diviem suņiem un daudziem kaķiem.
Mierīgā un veselīgā vidē
Māju 60. gadu vidū tās iepriekšējais saimnieks pārdevis toreizējai ciema padomei. Jaunajiem saimniekiem deviņdesmito gadu sākumā to nācās atpirkt. Šis process lielus sarežģījumus neradījis. Arī cena toreiz bijusi ļoti pieņemama. Sākoties zemes reformai, pieprasījuši arī zemi, un tagad “Renceļiem” ir ap 50 hektāru, no kuriem lielākā daļa ir mežs. To pamazām iekopj, bet drenētās pļavas iznomā vietējiem zemniekiem.
Maijas kundze, kura no “Renceļiem” uz Rīgu pārcēlusies 60. gadu beigās, drīz dosies pensijā. Antons dzimis Preiļos, studējis Jelgavā, strādājis Rīgā un Preiļos, pelnītu atpūtu bauda jau trešo gadu. Tāpēc Gavaru pāris nolēmis dzīvi Rīgā mainīt pret mierīgāku un veselīgāku vidi Staburaga pagastā. Mežciema dzīvoklis pārdots, tā vietā kā rezerves variants iegādāts vienistabas miteklis, bet naudas starpība ieguldīta mājā un tās apkārtnē.
Autobuss tikai reizi nedēļā
Antons Gavars teic, ka uz pastāvīgu dzīvi “Renceļos’’, sievasmātes mājās, no Rīgas atnākuši pirms trim gadiem. Pirms tam šurp braukuši tikai vasarā, nedēļas nogalēs. Tajā laikā mājai veikta pamatīga pārbūve. Nomainītas jumta sijas, visas grīdas. Dzīvot varēja, bet ziemā bez mitas būtu jākurina — tā ēku pirms remonta raksturo tās saimnieks. Lai saglabātu senatnīgo auru, logu rāmji izgatavoti no koka, nevis tik ierastās plastmasas. Tie bija pirmie, ko ēkā pirms piecpadsmit gadiem nomainīja. Šobrīd sniegs un sals uz laiku apstādinājis āra darbus. Jāaizber ap māju ierīkotās drenāžas grāvis.
Vai dzīve laukos atšķirībā no Rīgas ir lētāka? Te dzīvi sadārdzina transports. Ja nav savas mašīnas, esi atkarīgs no sabiedriskā transporta, tad ir grūti. Tuvākajā pieturā autobuss piestāj tikai reizi nedēļā. Labi, ka ceļš līdz Aizkrauklei un Jēkabpilij tagad ir labs, bet agrāk braukšana sagādāja mocības. Otrs liels pluss dzīvei laukos — jūties netraucēts, viens ar savām domām un darbiem. Sākumā, kad uz šejieni braukts tikai pāris reižu mēnesī, māju “apciemojuši” zagļi.
Rindās nav
jānīkst
Vai nepietrūkst Rīgas dzīves labumu? Iespējas iepirkties, kad vēlies, vairs nav, bet citādi nekas nav mainījies. Diezgan bieži kāds kaimiņš palūdz aizvest uz Aizkraukli vai Jēkabpili. Norēķins — barters. Salīdzinot vizītes pie ģimenes ārsta, Rīgā viens apmeklējums aizņēma visu dienu, gaidot garā rindā, Staburagā — vien desmit minūšu. Arī Aizkrauklē pie ārstiem garu rindu nav. Internets ir, visus maksājumus veic internetbankā. Vien varēja būt ātrāks pieslēgums, bet pagaidām pietiekot ar esošo.
Vasarā lielākais darbs ir zāles pļaušana. Teritorija ap māju tik liela, ka, beidzis pļaut, var sākt no jauna. Vietējie ar tehniku palīdz no meža atvest malku.
Kādēļ iegādājušies kazas? Viņām garšīgs piens, no kura gatavojot arī sieru. Barību dzīvniekiem sagādājuši ar vietējo zemnieku palīdzību. Pagaidām gan esot tikai viena bišu saime. Lai ar bitēm nopietnāk darbotos, vajadzētu apmeklēt biškopju kursus.
Māja ir tik liela, ka tās otrajā galā vietas pietiks vēl vienai ģimenei, un to remontēt sākusi Gavaru meita un viņas vīrs. Pagaidām, līdzīgi kā agrāk vecāki, jaunie te ierodas reti. Znots ir amerikānis, pašlaik saskaņā ar darba devēja līgumu strādā un dzīvo Saūda Arābijā, bet pēc līguma beigām atgriezīšoties Latvijā.
Vai arī citiem ieteiktu pārcelties no pilsētas uz laukiem? Antons teic — katram pašām jāizlemj: dzīvot laukos vai palikt pilsētā, bet viens gan skaidrs — bez liela kapitāla laukos nav, ko darīt. Ar entuziasmu vien ir par maz.
