Šķiet, ka Latvijā jau sen viss ir atklāts un izpētīts, tomēr laiku pa laikam ziņās lasām — atklāts unikāls arheoloģijas piemineklis, kulta akmens u. tml. Kas ir cilvēki, kuri, nenogurstot un neņemot vērā laika apstākļus, dodas dabā meklēt pagātnes liecības? Viens no viņiem — Latvijas petroglifu centra dibinātājs, žurnālists, vēsturnieks, Latvijas pirmās polārās ekspedīcijas dalībnieks Andris Grīnbergs.
Pagājušā gada vasarā kopā ar ekspedīciju, kuras vadītājs bija Andris Grīnbergs, pārgājienā pa svētvietām mūspusē devos arī es. “Staburaga” lasītāji par senvietu pētnieku gaitām varēja uzzināt laik-
raksta lappusēs. Lai gan kopā ar Andri esam apēduši nevis pudu sāls, bet tikai pāris sviestmaižu ekspedīcijas laikā, sarunā formālā “jūs” vietā izmantojam “tu”. Andris bieži lieto vārdu “unikāls”, un to gribas attiecināt arī uz viņa paša enerģisko darbošanos, nerimstošo zinātkāri un vērīgo skatienu, kas, zināšanu un pieredzes vadīts, ļāvis ieraudzīt to, kas citu skatieniem paslīdējis garām.
Paliek bez loma
— Kā tev, rīdziniekam jau vairākās paaudzēs, radās interese par dabu?
— Lai gan esmu dzimis un audzis Rīgā, lauki man nebija sveši jau bērnībā, kad vasarās ciemojos pie brālēna, kurš kādreiz dzīvoja Aizkraukles pusē, Daudzevā. Jau tolaik, kad mācījos skolā, man patika ceļot. Atceros, kādu vasaru kopā ar draugu aizbraucām uz Siguldu makšķerēt. Zivis galīgi neķērās, tāpēc es ierosināju: metam mieru makšķerēm un ejam pastaigāt pa Siguldu! Tā mēs todien, braucot “uz zivīm”, palikām bez loma, toties Siguldu izstaigājām krustu šķērsu. Iepatikās, pēc kāda laika braucām vēlreiz, vēlāk pievienojās citi līdzbraucēji. Pāris gadu pēc tam, kad sāku ceļot, nospriedu, ka būtiski ir arī fiksēt, savākt un apkopot informāciju. Pamazām sāku pētīt, fotografēt un pierakstīt. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē savākto informāciju apkopoju ne tikai sev, sāku rakstīt laikrakstiem, žurnāliem.
— Pētniecības darba rezultāts tagad ir redzams arī grāmatās.
— Esmu divu grāmatu autors. Pirms gadiem desmit man jautāja, kad būs kāda grāmata, jo pētījumu un rakstu bija daudz. Tomēr tas nav tik vienkārši. Informācija jāapkopo, jāizdomā, kā labāk to sniegt, jāatrod arī izdevējs. Šķita, vēl daudz kas nav izpētīts. Un, ja jau grāmata — tad lai ir tāda kārtīga un pa īstam. Pagājušajā gadā izdeva manu darbu “Latvijas ūdenskritumi un krāces”, bet šogad klajā nāca grāmata “Zemgales reģiona senās kulta vietas”. Šo darbu nevar nopirkt, tas ir bez maksas, Eiropa par visu ir samaksājusi. Starp citu, Aizkraukles apkārtne ir diezgan neizpētīts apvidus. Purvi, mežs, daudz mazapdzīvotu teritoriju, kur var atrast vēl nepierakstītus dižkokus, dižakmeņus. Lai atklātu kaut ko jaunu, nekur tālu nav jābrauc. Ja kādam šķiet, ka viņa mājas tuvumā ir šāds objekts, var rakstīt mūsu centram e—pasta vēstuli. Žēl, ka Aizkraukles pusē daudz izcilu vietu izpostīja, sešdesmitajos gados būvējot Pļaviņu HES. Es apkopoju informāciju arī par zaudētajām vērtībām, īpaši interesē zudušie ūdenskritumi. Ja kādam ir zudušo ūdenskritumu fotogrāfijas, ziņas par tiem, es būtu ļoti pateicīgs par šādu informāciju.
Kad pazūd
pasaule
— Kāds ir bijis lielākais piedzīvojums, kurā esi iesaistījies?
— Tālākais un nopietnākais ceļojums bija 1996. gadā, kad kopā ar ģeologu Daini Ozolu sarīkojām latviešu pirmo polāro ekspedīciju. Sagatavošanās tai ilga divus gadus. 1996. gada 8. septembrī mēs, četri pētnieki no Latvijas, sākām ceļojumu uz Norvēģijai piederošo salu Špicbergenu. Latvijā atgriezāmies 7. oktobrī. Pētījām ģeoloģiskos apstākļus, savācām daudz informācijas par iespēju tur nokļūt. Izjutu, kā ir būt vietā, kur ir tikai sniegs, ledus, kur pilnībā esi atkarīgs no dabas. Nedēļas laikā ar slēpēm šķērsojām salu no Atlantijas līdz Ziemeļu Ledus okeānam. Pētījām ledājus, pabijām zemledāja alās, pie zemledāja upēm. Sastapām arī baltos lāčus, par laimi, satikšanās noritēja veiksmīgi, dzīvnieki nebija agresīvi. Latvijas muzejiem atvedām dažādas ģeoloģiskās kolekcijas — paraugus no Špicbergenas iežiem. Plašāka apkopojuma par ekspedīciju nebija, bet varbūt kādreiz par to būs grāmata.
— Kā gatavojāties, pirms doties uz arktisko apgabalu?
— Latvijā trenējāmies uz Rīgas līča ledus. Bijām arī uzkrājuši pieredzi dažādās citās ekspedīcijās. Gaisa temperatūra Špicbergenā bija vidēji ap desmit grādu zem nulles, gulējām teltīs. Aukstums nebiedēja, nopietnākas problēmas radīja vējš un migla. Kad bijām uz ledājiem, aptuveni nedēļu bija tādi laika apstākļi, ka spējām saredzēt tikai paši sevi. It kā esi uz zemes, jūti — kājas uz ledus, bet pasaule ir pazudusi, nekā nav, visapkārt tikai balta siena. Psiholoģiski saspringts piedzīvojums. Turklāt tas bija laiks, kad vēl nebija moderno tehnoloģiju — mobilo telefonu, GPS. Kad bijām tur, nekāda saziņa ar mājiniekiem Latvijā nebija iespējama.
Vakari mežā
— Vai pēc šī ceļojuma bija līdzīgi ekstrēmi izpētes braucieni?
— Nākamajos gados tādas nopietnas ekspedīcijas uz ārzemēm vairs neorganizēja, un likās — kaut kā pietrūkst. 2000. gadā pēc Ziemassvētkiem un pirms Jaunā gada noorganizējām mazu divu dienu ziemas ceļojumu ar nakšņošanu teltīs tepat Latvijā. Draugu, domubiedru lokā divu dienu ziemas pārgājiens pa Latvijas piesnigušo mežu un laukiem jau ir tradīcija. Ziemas dienas ir īsas, bet vakari — gari, tumšs paliek piecos, un, pirms doties gulēt, atliek sešas septiņas stundas. Tajās omulīgā gaisotnē pie ugunskura var izrunāt visu, kam ikdienas steigā nav laika — to, kāds bijis gads, kur būts, kas darīts, redzēts, apspriest nākamā gada ieceres, plānus par pētījumu, ceļojumu.
— Ekspedīcijās ir gadījušies arī pārsteigumi?
— Kur nu bez tiem! Piemēram, man ir izdevies pabūt aci pret aci ar tini, dzīvnieku, kura Latvijā teorētiski nav. Netālu no Igaunijas robežas kādā izcirtumā burtiski uzskrēju virsū. Tinis par satikšanos ar cilvēku nebija sajūsmā un nesteidzīgi devās projām. Arī vilkus esmu sastapis, pat ļoti mazā — desmit metru — attālumā. Pārsteigumu sagādā arī atklājumi. 2008. gadā Liepājas pusē atradu senu kulta bedrīšu akmeni, kas nebija noslēpies brikšņos vai kādā nesasniedzamā vietā. Daudzi bija to pētījuši, bet nebija ievērojuši, ka šajā akmenī ir bedrīšu veidojumi. Tas ir pārsteidzoši, ka vietā, kur pirms tam bijuši simtiem cilvēku, arī zinātnieki, neviens to nebija pamanījis.
Mums ir, ar ko
lepoties
— Ar ko nodarbojies ikdienā?
— Esmu tūrisma speciālists, gids divās tūrisma firmās. Vedu interesentus dažādos ceļojumos gan pa Latviju, gan tālākām vietām. Pašreiz pētnieciskajā darbā ir aktuāli vairāki projekti. Pirms vairāk kā pieciem gadiem kopā ar domubiedriem izveidojām biedrību “Latvijas petroglifu centrs”, kas nodarbojas ar dabas un vēstures pētniecību. Petroglifi organizācijas nosaukumā ir kā saikne starp ģeoloģiju un arheoloģiju, jo tās abas ir mūsu darbības sfēras. Kopš 2005. gada centrs ir īstenojis dažādus projektus, arī saistītus ar akmeņu un senvietu pētniecību. Mājaslapā www.petroglifi.lv var lasīt par biedrības darbību, veikumiem un ekspedīcijām.
— Kā tu atpūties, kad nebrauc ekspedīcijās, ceļojumos?
— Dažkārt televīzijā paskatos kādu labu raidījumu, kurā var gūt ierosmes gan ceļošanai, gan pētnieciskām gaitām. Man patīk lasīt, pirms kāda laika izlasīju Edvarta Virzas “Straumēnus”. Kad skolas laikā grāmata bija jālasa obligāti, tā likās garlaicīgāka par pelēku dienu, bet tagad, šķiet, saprotu tās etnogrāfiski un ģeogrāfiski filigrānās nianses, kas iestrādātas šajā grāmatā. Ļoti interesanta lasāmviela, bet — pieaugušajiem! Daiļliteratūras darbus lasu reti, biežāk izvēlos praktiskāku literatūru — ceļvežus, kartes, ceļojumu, dabas un vēstures aprakstus. Bet vispār grāmatu man sakrājies tik daudz, ka tās vairs īsti nav, kur likt, visi plaukti pilni.
— “Straumēnus” dēvē arī par himnu zemei, mājai, latviešu tautai. Kādi, tavuprāt, ir latvieši?
— Vispārējā pasaules kontekstā neesam seni, tomēr mums ir, ar ko lepoties. Latvieši, arī lietuvieši, kā baltu tautas esam absolūti unikālas un interesantas Eiropas fonā, bet to bieži aizmirstam. Mums ir bagāts kultūras mantojums, no citām Eiropas valodām atšķirīga valoda. Beidzot 20. gadsimtā mums izveidojās sava valsts, tagad tā tikai jāsaglabā. To, kāda būs nākotne, grūti prognozēt, bet esmu optimistiski noskaņots.
