Pagājusī nedēļa darbā bija diezgan saspringta. Mūsu uzņēmums nodarbojas ar starptautiskajiem kravu pārvadājumiem, un mans darbs jau 19 gadu ir saistīts ar komerctransporta remontdarbu plānošanu un vadīšanu, vajadzīgo detaļu sagādi.
Sadarbojamies ar vietējo uzņēmumu “AUTO KADA”, kas mums sagādā visas vajadzīgās rezerves detaļas. Viena kravas automašīna gadā nobrauc ap 50 — 70 tūkstošiem kilometru, tā ir liela slodze, un gadās, ka ceļā uz Ukrainu, Krieviju vai Baltkrieviju tehnika salūst. Vietējos servisus parasti neizmantojam, remontējam paši, un reizēm man ar rezerves detaļām jābrauc uz citām valstīm, citreiz tehniku remontēt braucu kopā ar kolēģiem. Agrāk kravas vedām arī uz Eiropu. Tas ir smags darbs — vienā virzienā nobraukt ap diviem tūkstošiem kilometru, nakšņot automašīnā, veikt vajadzīgo remontu. Atceros — vācieši reiz bija ļoti izbrīnīti par to, ko latvieši savām rokām spēj paveikt klajā laukā, jo viņi pieraduši izmantot autoservisu pakalpojumus.
Salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, galvenās maģistrāles Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā ir sakārtotas un lielākā drošībā ir gan autovadītāji, gan preces. Tomēr vietējo autovadītāju braukšanas stils bieži vien pārsteidz, tas ir neprognozējams, īpaši Krievijā.
Atslodze no darba ir basketbols. Pēc traumas to atsāku spēlēt tikai 44 gadu vecumā. Pirmās sezonas aizvadīju Ikšķilē, kur agrāk daudz sportoju, un pamazām sāku veidot veterānu komandu arī Aizkrauklē — te komanda darbojas jau trešo sezonu, esmu tās organizators, menedžeris, ar sportistiem saskaņoju un izplānoju spēļu grafikus, meklēju finansējumu. Sporta klubam daļu naudas sagādājam paši, mūs atbalsta pašvaldība, kā arī vietējie uzņēmumi — SIA “Egles” un “AUTO KADA”.
Spēlējam “Maxibasket” līgā. Tagad Ikšķilē esmu “viesstrādnieks”, tur šosezon esmu spēlējis tikai vienu reizi vecuma grupā virs 45 gadiem. Tomēr viņi savējos neaizmirst — arī mani uzaicināja uz “Sporta laureāta” pasākumu, kas notika nedēļas nogalē.
Aizkraukles komandā vecuma grupā virs 50 gadiem esam aizvadījuši jau piecas spēles. Aizkrauklē mūsu vecuma grupai nav rezervju, toties aug jaunā maiņa. Ceru, ka drīzumā varēsim nokomplektēt komandu vecuma grupā no 40 gadiem. Trenējamies divreiz nedēļā Aizkraukles novada sporta hallē, un treniņos piedalās arī 30 gadu veci sportisti. Aizkraukles novada čempionātā sacenšamies arī ar jaunajiem. Pagājušajā gadā labi nospēlējām ar komandu “Tornado”, kurā spēlē trīsdesmitgadnieki, bet šogad viņi uzvarēja ar lielu pārsvaru. Pēc spēles kāds no viņiem man jautāja: “Kas jums ir noticis, ka zaudējāt?”. Teicu: “Padomā! Zini, mēs esam kļuvuši vecāki!”. Basketbols manai vecuma grupai ir par strauju, tomēr tā ir iesākts. Reizēm pēc darba ir grūti saņemties un aiziet uz treniņu, toties tā laikā stress un nogurums pazūd un rodas patīkams gurdums.
Daudziem sports ir darbs. Bieži vien Latvijas sportistiem pārmet, ka viņi startē citu valstu komandās, un dažkārt laukumā satiekas radinieki, kuri cīnās katrs savā komandā. Piemēram, Latvijas basketbola izlases centra spēlētāja Zane Tamane un viņas māsa Anita Teilāne pārstāv dažādus klubus, un abas Eirolīgas spēlē laukumā ir satikušās kā konkurentes. Man tas nešķiet neparasti — tāda ir sporta ikdiena.
Trīs Latvijas kamaniņu braucēji pasaules kausa izcīņā startēs Kazahstānas izlasē — Mārtiņš Lozbers, Kristaps Bērze un Toms Mežotnis. Savukārt skeletoniste Undīne Vītola jau no pagājušā gada trenējas Azerbaidžānā. Arī profesionālais sportists ir darba ņēmējs, un, ja rodas labākas izaugsmes iespējas, kādēļ gan to neizmantot? Nekā nosodāma tur nav. Latvieši spēlē dažādos sporta klubos visā pasaulē. Tomēr prieks, ka brāļi Dukuri nepiekrita pārcelties uz ASV, palika Latvijā. Domāju, ka ASV viņus izspiestu kā citronus, izzinātu visus profesionālos noslēpumus, lai arī viņu sportisti sasniegtu tādus rezultātus, un nez vai pēc tam viņi tur būtu vajadzīgi.
Pagājušajā nedēļā notika partijas “Vienotība” kongress. Ir nosprausts virziens uz “karaļvalsts — Rīgas — troni”, mēra amatam iesakot premjera padomnieces Sarmītes Ēlertes kandidatūru. Viņa ir pietiekami izglītota, gudra, lai spētu vadīt Rīgas domi, tomēr diez vai tagadējais mērs Nils Ušakovs un viņa elektorāts “troni” atdos — aptauja liecina, ka par viņu balsotu 53,4% vēlētāju, viņam ir sava komanda, bet par “Vienotību” — tikai 22,5%. Un vai Ēlerti ievēlēs pašvaldībā, ja jau viņu neievēlēja Saeimā? Savukārt Nacionālās apvienības kandidāte juriste Baiba Broka ir pārāk maz pazīstama.
Ģimenes ārsti ierosināja veselības ministres Ingrīdas Circenes demisiju. Tā nu pēdējā laikā pieņemts — kurš ministrs ar savām reformām nepatīk, tas neder un ir jāatlaiž. Tomēr demisijas pieprasīšana nav risinājums — panākt vēlamo ir jācenšas konstruktīvās sarunās. Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis uzskata, ka pašvaldību vēlēšanas ir sākušās pat medicīnā, nomelnojot “Vienotības” ministrus, un ministra amatu iecerējusi iegūt kāda cita pretendente. Politikā notiek cīņa, arī par amatiem, bet mēs jau aizkulises neredzam.
Cūku mēris satraucis daudzus cūkkopjus. Arī manai ģimenei kādreiz bija neliela zemnieku saimniecība, kurā audzējām cūkas, tomēr mēri neesam piedzīvojuši. Televīzijā rādīja ugunskurā degošus cūku kautķermeņus — sadega ilga darba rezultāts, tomēr, lai pasargātu pārējos, citādi nevar. Zemnieks, kurš nokautās cūkas centās izvest slepus, rīkojās ļoti bezatbildīgi. Savukārt liellopiem, aitām un kazām konstatēts katarālais drudzis jeb “zilās mēles” slimība — par tādu slimību uzzināju pirmo reizi.
Likums turpmāk atļauj laulāties ne tikai dzimtsarakstu nodaļā un baznīcā, bet jebkurā vietā — arī jūras krastā, kādā pilī, muzejā vai kur citur. Šādu jauninājumu atbalstu — daudziem pāriem šis nozīmīgais mirklis kļūs daudz interesantāks un neaizmirstamāks.
Itālijā kāds lielveikals rīko interesantu izlozi — laimests ir iespēja strādāt lielveikalā par krāvēju vai kasieri un saņemt 1100 eiro lielu algu. Ja arī es laimētu tādu iespēju, tas noteikti nebūtu mans sapņa piepildījums. Bet, ja ko līdzīgu rīkotu Latvijā, diez vai konservatīvie latvieši tādu ideju uztvertu ar sapratni.
Lai arī pēdējā laikā daudz runā par pasaules galu, zinu — mēs tik un tā svinēsim Ziemassvētkus. Jau sāku gādāt dāvanas un domāju, kā Ziemassvētkus pavadīt. Pasaules galam neticu, ticu Saulei, ozolam, dabas ritmam un visam labajam.
Veterānu basketbola sacensībās piedalās arī Pēteris Apinis, viņš ir arī orientēšanās sporta entuziasts, Latvijas Orientēšanās federācijas prezidents. Svētdien noslēdzās mēnesi ilgusī Ārstu biedrības un LNT atbalstītā sociālā kampaņa “Sports jebkurā vecumā piecas reizes nedēļā!”. Piekrītu viņa teiktajam, ka cilvēkus dara laimīgus divas lietas — izglītība un sports. Novēlu visiem iemācīties ko jaunu, domāt gaišas domas un sportot, cik nu katram tas ir iespējams.
