Sakravāja somu un prom bija. Mājās palika bērns un dzīvesbiedrs. Iemesls — vēlme dzīvot labāk. Došanās virziens — ārzemes vai jauna mīlestība. Sekas — bērns, kurš sēro pēc mātes, vīrs, kurš dusmīgs uz visu pasauli, radinieki, kuri visu laiku zinājuši, ar ko tas beigsies.
Gadījumu skaits, kad rūpes par atvasēm uzņemas tēvi, palielinās.
Statistikas datus iespējams apkopot par procesiem, kas nonāk līdz tiesai. Ja tēvs bāriņtiesā nevēršas, ģimenes valsts pabalstu turpina saņemt māte, kura par bērnu neliekas zinis. Cik šādu ģimeņu Latvijā ir, nav zināms, taču tādas ir. Ierēdņu priekšā viņas turpina būt labas mātes, un viņām ir visas tiesības ierasties pēc bērna un paziņot, ka vēlas viņu audzināt. Taču tikpat daudz tēvu pēc palīdzības vēršas bāriņtiesā, lai nodrošinātu sev “aizmuguri”. Ja sievietē pamodīsies mātes mīlestība, tā būs jāpierāda tiesā.
Negrib iesaistīt tiesu
Domas par iespējamo samierināšanos ir iemesls, kura dēļ Aigars (23 gadi) otro gadu viens rūpējas par meitu, nevēršas bāriņtiesā un nesaņem pat ģimenes valsts pabalstu. Arī ikdienas vajadzībām nepieciešamos līdzekļus Aigars sarūpē viens.
Abi jaunieši dzīvoja nereģistrētā laulībā, un šobrīd lielākie Aigara palīgi ir viņa māte un tēvs. Vecvecāki pieskata mazmeitiņu, kamēr vīrietis strādā.
Dzīvesbiedre pirms diviem gadiem devās uz ārzemēm, lai sapelnītu naudu. Abu meitiņai tikko bija nosvinēta gada jubileja.
Abi kala plānus par labāku dzīvi, tomēr nekas no tā neiznāca. Meitiņas māte pārdomāja un paziņoja, ka negrasās atgriezties Latvijā un nevēlas dzīvot kopā ar dzīvesbiedru. Ik pa laikam abi vecāki sazinās un māte savas domas maina — te viņa nožēlo, ka neaprūpē savu meitu un nedzīvo kopā ar Aigaru, te paziņo, ka lēmumu par neatgriešanos nemainīs. “Man mamma nav vajadzīga — šo teikumu mazā noskaldīja, kad māte vasarā atbrauca uz pāris dienām un devās atkal prom. Viņa ir iemācījusies runāt bez mammas, pati ēst, prasīties uz podiņa, zīmēt. Tas viss noticis mātes prombūtnes laikā,” ar nožēlu konstatē Aigars. Viņš mēģina atvairīt domas par iespējamo mātes ierašanos un viņas vēlmi pašai sākt rūpēties par bērnu. Radinieku ieteikuma izpildīšanu — beidzot vērsties bāriņtiesā — vīrietis arvien atliek.
Savā starpā
nevienojas
Līdzīgs Aigara stāstam ir Rūdolfa (44 gadi) dzīves gājums. Līdz brīdim, kad sieva nolēma pati rūpēties par saviem bērniem. Rūdolfa sieva bija devusies peļņā uz ārzemēm, mājās atstājot trīs nepilngadīgus bērnus. Sākotnējo trīs mēnešu vietā ārzemēs viņa palika gandrīz trīs gadus. Ik pa laikam viņa ģimenei atsūtīja naudu, taču jau pēc pusgada Rūdolfam bija skaidrs, ka sieva neatgriezīsies ģimenē. “Uzzināju, ka viņa dzīvo kopā ar citu. Ne no viņas, no paziņām,” atceras vīrietis. Taču uzzinātais nelika vīrietim rīkoties — iesniegt laulības šķiršanas pieteikumu. To pirmā paspēja izdarīt sieva un arī lūgumu aprūpes tiesības piešķirt viņai. Tālākais līdzinās ļaunam seriālam, kas Rūdolfa dzīvi apgrieza kājām gaisā.
Izmanto visus
līdzekļus
Nepatīkamākais Rūdolfam sākās tad, kad sieva nolēma visiem līdzekļiem cīnieties par bērniem. “Viņa ieradās pie manis ar savu jauno vīrieti. Rīkojos muļķīgi — sākām vicināt dūres. Tas man nāca par sliktu, jo sieva bāriņtiesai ziņoja, ka izturos vardarbīgi arī pret bērniem. Atbrauca policija, konstatēja kautiņu. Skats tiešām bija bēdīgs, abiem asiņainas sejas. Man sākotnēji bija aizliegts tikties ar bērniem. Mums priekšā vēl bija laulības šķiršanas tiesa. Tiesas laikā bērni dzīvoja pie sievas. Kad tiesa beidzās, vecākajai meitai bija jau piecpadsmit gadu, dēlam vienpadsmit, jaunākajai meitai — astoņi. Tiesa atļāva vecākajai meitai dzīvot kopā ar mani, jo viņa pati to ļoti vēlējās. Abi jaunākie bērni dzīvo kopā ar māti,” pieredzē dalās Rūdolfs. “Ja uzreiz būtu gājis uz bāriņtiesu, kad sapratu, ka sieva neatgriezīsies, iespējams, atrisinājums būtu citāds. Tiesā viņa nebija slikta mamma. Bāriņtiesai pirmā darīšana ar mūsu ģimeni bija kautiņa laikā. Sliktais biju es — agresīvs tips, kurš bērnu priekšā kaujas. Tiesas ilga pusgadu, šajā laikā bērni iedzīvojās jaunajā ģimenē, un tiesa nolēma, ka šādi viņiem būs labāk.”
