Pagājušā gada rudenī pēc aizkrauklieša Aigara Šalmes iniciatīvas izveidota Aizkraukles florbola līga. Šogad līgā jau iesaistījušās deviņas florbola komandas, gada laikā izveidota arī Aizkraukles jaunatnes florbola līga. “Florbols šobrīd aizņem 70 procentu manas dzīves, domāju, arī nākamajos gados šajā ziņā nekas daudz nemainīsies,” teic Aigars Šalme. Arī rīt Aigars kopā ar citiem florbolistiem būs sastopams sacensībās Daudzesē, protams, laukumā ar florbola nūju rokās.
Aizkrauklē pārāk mazs atbalsts
— Pastāsti, kā sāki spēlēt florbolu!
— Pamatskolā biju ļoti aizrāvies ar basketbolu, regulāri trenējos, taču atceros, ka jau tolaik mēdzām uzspēlēt kaut ko līdzīgu florbolam, lai gan īsti nezinājām noteikumus, nebija arī nūju izvēles. Tas bija divpadsmit trīspadsmit gadu atpakaļ. Nopietni šajā sportaveidā trenējos astoto gadu — sākām draugu grupa ar kopīgām brīvā laika pavadīšanas interesēm, un azarts turpināja pieaugt.
— Kā skaidro florbola strauji pieaugošo popularitāti Latvijā?
— Pirmkārt, salīdzinājumā ar hokeju florbols ir krietni lētāks sportaveids. Spēles pamatā ir hokejs, tikai bez ekipējuma, bez aktīviem spēka paņēmieniem, aizsargtērps ir tikai vārtsargam. Arī bērniem un jauniešiem ir daudz vieglāk sākt treniņus florbolā — katram ir šorti, krekliņš un apavi, ar ko skriet. Vajadzīga vēl nūja, un ap divdesmit latu sākumam pilnībā pietiek. Šogad pirmo reizi televīzijā rādīs pasaules čempionātu florbolā, tas neapšaubāmi kļūst arvien populārāks visā pasaulē, arī pie mums Aizkrauklē.
— Vai zini, kur meklējami šī sportaveida pirmsākumi?
— Zviedrijā. Latvijā to sāka attīstīt Lielvārdē, kur arī ir vieni no spēcīgākajiem sportistiem. Lielvārdieši tikai pērn uzvarēja Latvijas virslīgas čempionātā, lai gan Latvijā ar to sāka nodarboties pirmie. Lielvārde ir viena no vietām, kur ļoti atbalsta florbolu, lielākā daļa pašvaldības finansējuma tiek florbola attīstībai, var teikt, ka tur citi sportaveidi neeksistē.
— Un Aizkrauklē florbolu atbalsta?
— Finansiālajā ziņā turamies tikai pašu spēkiem. Par to naudu, ko mums piešķir dome, varam aizbraukt uz trijām spēlēm un viss. Veidojot sporta klubu, nosaukumā likām Aizkraukles vārdu ar domu popularizēt pilsētu un cerībā saņemt lielāku pašvaldības atbalstu, taču tā nav. Dzīvojam “no — līdz”, nav iekrājumu, nav nekādu rezervju. Domājam, kā bumbiņas nopirkt, lai nepaliktu nevienam parādā. Aizkraukles florbola līga laikam bija jānodēvē par “Aigara florbola līgu”, jo finansiāli no pašvaldības nav nekāda labuma. Mums katru mēnesi maksāt dalības naudu klubam ir pašsaprotami, tāpat kā laikus samaksāt telefona rēķinu, un pēc šiem maksājumiem tad arī plānojam savu darbību. Vēl viens iemesls, kāpēc tiekam pārāk maz atbalstīti, ir tas, ka Aizkrauklē vienlaikus attīstās daudzi sportaveidi, vajag visiem, un visi grib gūt panākumus un attīstīties. Kādreiz dzirdu sportistus jokojam, ka ar savu florbolu esmu “nograuzis” futbolu, taču tāds nebūt nebija mans mērķis.
Pirmais gads līgai veiksmīgs
— Kā vērtē pirmo Aizkraukles florbola līgas darbības gadu?
— Pirmais gads ir aizvadīts ļoti veiksmīgi, jo sākumā apkārtējos jutu neticību, vai es, nebūdams sporta skolotājs un treneris, varēšu noorganizēt florbola līgu Aizkrauklē. Tas man bija arī pārbaudes gads, pietiekami interesants un aizraujošs. Pirmo gadu paši spēlējam otrajā līgā, un es uzskatu, ka daudz neatpaliekam no pārējiem, turam līdzi. Pagājušajā gadā līgā bija astoņas komandas, tagad ir jau deviņas — “Aizkraukle/Fans”, “Aizkraukle/Fans2”, “Krustpils/X3M”, “Daudzese”, “Silarozes”, “Vecbebri”, “Kurmene/Bārbele”, “FK — Koknese”, “Keiptauna”. Deviņās komandās katrā ir vairāk kā divdesmit dalībnieku — kopā ap divsimt sportistu. Domāju, tas ir pietiekami daudz, lai popularizētu gan šo sportaveidu, gan vietu, no kuras nākam. Gada laikā esam izveidojuši arī Aizkraukles jaunatnes florbola līgu, kurā ir piecas komandas — “Nereta”, “Mazzalve”, “Aizkraukle/Juniors”, “Daudzese”, “Vecbebri”. Esmu pamanījis, ka lauku bērni ir krietni centīgāki par pilsētniekiem, laukumā dodas ar lielu atdevi un no sirds. Pilsētnieki tomēr ir izlepuši, viņiem ir vairāk izvēles iespēju, arī sportā.
— Kādas grūtības ir bijušas?
— Nauda, nauda… Tā vajadzīga, lai tiktu uz spēlēm. Manuprāt, Latvijas florbola čempionāta organizētājiem vajadzētu rūpīgi apsvērt, kā viņi noturēs komandas. Neesam vienīgie, kuri izveidojuši līgu reģionā, nesen tādu izveidoja arī Rēzeknē, jo piedalīšanās Latvijas florbola līgas sacensībās ir ļoti dārga. Lauku komandām, kurām nav turīgu atbalstītāju, tās ir lielas izmaksas, un ar dalības maksu vien nepietiek. Piemēram, otrās līgas komandai vajadzīgi divi, divarpus tūkstoši latu sezonā, lai varētu izbraukāt uz spēlēm. Šobrīd par iestāšanos Aizkraukles florbola līgā interesi izrādījušas Ķekavas komandas, un, ja mums izdosies līgu papildināt līdz trīspadsmit komandām, tad tas būs lieliski.
— Pats spēlē komandā “Aizkraukle/Fans”. Kā veicas?
— Pašreiz mūsu porta klubā ir pieaugušo komanda, kas spēlē Latvijas florbola čempionāta otrajā līgā, tad ir jauniešu komanda — zēni no desmit līdz četrpadsmit gadiem, kuri tikko sākuši spēlēt. Pēc savas iniciatīvas esam sākuši veidot “piramīdu” — gribam, lai zēni pēc iespējas ātrāk apgūst florbola pamatus un iemaņas, lai pēc dažiem gadiem varam veidot spēcīgas komandas. Šobrīd aicinām sporta klubam pievienoties jaunos sportistus no sešiem līdz desmit gadiem, gribam izveidot trešo komandu un gaidām arī meitenes. Manai komandai šobrīd nav spīdošu panākumu, līderi ir koknesieši, tomēr katra spēle ir iespēja mācīties un “paraustīt aiz ūsām” spēcīgākos spēlētājus.
“Ierāvis” spēlē
draudzenes māsu
— Kā ir ar meitenēm — vai viegli ieinteresēt šajā spēlē?
— Šobrīd pāris meiteņu no Aizkraukles brauc trenēties un spēlē Krustpils komandā. Esmu spēlē “ierāvis” draudzenes māsu, viņa cītīgi trenējas. Uz draudzeni neceru, jo viņa šobrīd florbolā saskata savu ienaidnieku, nevis draugu, lai gan pamazām pierod, ka tā tas būs. Sākumā gan gāja grūti.
— Vai florbols netraucē privātajai dzīvei?
— Esmu sev latiņu nolicis diezgan augstu, un daudzi nākotnes plāni saistīti ar florbolu. Koordinēju komandu darbību līgā, organizēju braucienus uz otrās līgas spēlēm, tad vēl ir jārīko vietējais čempionāts, jāvada sporta klubs, un tas viss aizņem laiku. Kādreiz draudzene pārmet, ka es dzīvoju tikai florbolam un viņu neievēroju, bet tā jau gluži nav. Šobrīd ir tāds emociju vilnis, kad man gribas visu darīt, apzinos, ka es to varu. Vienmēr kādam jābūt vilcējam, lai ieinteresētu pārējos. Sports ir emocijas laukumā. Tā šobrīd viss ir iegrozījies, un es droši zinu, ka nākamos gadus nekas nemainīsies. Pārnākot mājās pēc treniņa vai smagām uzvarām, ir milzīgs gandarījums. Tā ir komandas spēle, laiks, ko pavadām labu draugu kompānijā.
Par telpām “plēš” bargu naudu
— Aizkraukles florbola līgai ir sava mājaslapa. Kas to veido?
— Es pats. Cenšos ievietot jaunāko informāciju par sacensībām, rezultātus pēc spēlēm. Cik varu, tik darbojos šajā jomā, lai gan, protams, esmu saņēmis arī sūdzības un paustu neapmierinātību. Uzskatu, ka visiem nekad nevar izdabāt, un ceru — kādreiz kāds manu darbu novērtēs, lai gan šobrīd to nejūtu.
— Nejūti pietiekamu atbalstu?
— Arī. Piemēram, kaut vai tas, ka nevaram atļauties normāli trenēties. Uzskatu, ka Aizkraukles novada sporta hallē ir pārlieku augstas telpu īres cenas. Visa laukuma īre divām stundām izmaksā vairāk nekā divdesmit latu, un tas ir daudz. Trenējamies divas reizes nedēļā, vienreiz īrējam pusi zāles, otrreiz — visu. Alternatīva ir Koknesē, jo tur ir lētāk, bet uz turieni jābrauc. Kā lai izbraukājam, ja kluba otrajā komandā ir desmit līdz četrpadsmit gadu veci spēlētāji?
Būvē pirtiņu un kaļ plānus
— Kāpēc esi palicis Aizkrauklē un savus sapņus īsteno te?
— Uz Aizkraukli atnācu mācīties pēc pamatskolas beigšanas, un man šī vieta iepatikās. No tā laika tā pa īstam nemaz neesmu aizgājis prom, tikai braukājis uz darbu Rīgā un Ķegumā. Strādājot būvfirmā Rīgā, ātri sapratu, ka lielpilsēta man nav īstā vieta, esmu dzimis laukos un tur arī jūtos vislabāk. Man patīk padarboties saimniecībā, pastrādāt, tagad būvēju pirtiņu, negribu aizmirst savu arodu. Kas zina, ja būvnieka profesija atkal būs pieprasīta un vietējais ražotājs ar savu darbu varēs nopelnīt, iespējams, kādreiz atkal tajā atgriezīšos. Pagaidām esmu apmierināts ar darbu veikalā, kur strādāju gandrīz no tā atvēršanas. Man ir stabili un regulāri ienākumi, par to mūsdienās jāpriecājas, turklāt darbs man patīk.
— Ārzemes nav vilinājušas?
— Atceros, biju mazs puika, kad Latvijā sākās uz ārzemēm braukšanas “bums”. Dažādās valstīs pastrādājuši teju visi mani kursabiedri un liela daļa radinieku, bet mani šī iespēja nekad nav vilinājusi, pat neesmu pieļāvis tādu domu. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt esmu sevi noskaņojis tā, ka mana vieta ir Latvijā un jādzīvo te. Neticu, ka citur ir tā lielā laimes zeme, tāpat grūti jāstrādā, un reizēm latviešiem svešumā klājas vēl grūtāk nekā dzimtenē. Manuprāt, viss atkarīgs no cilvēka, ko uzskatām par vieglu, ko par grūtu, ko gribam sagaidīt no dzīves. Tagad redzu, kā viens pēc otra dzimtenē atgriežas mani paziņas — tas nozīmē, ka mājās, pie ģimenes ir vislabāk.
Man pietiek, ja kādreiz varu aizbraukt kādā ceļojumā, apskatīt, kā dzīvo citur, iepazīt svešu kultūru un ieradumus, bet pēc tam — uz mājām!
