Skrīveru novadā, pie Skrīveru un Krapes robežas, “Lejasmucenieki” ir viena no vecajām labajām lauku viensētām ar pāris govīm un cūkām, vistu saimi, siltumnīcām un piemājas dārziņu. Saimnieki Rita Lejkriste un Alfrēds Liepiņš ir pensionāri.
Paēd citu laukā
Kāds vīrs dārzā apsien ābelītes. Ieraudzījis mani, viņš pamet iesākto un nāk sasveicināties. Alfrēds ir jautrs vīrs un satiekoties šķiet, ka jau iepriekš būtu pazīstami. Saku, ka esmu no avīzes. “Tad tev jārunā ar manu kundzi,” viņš nosmej un ved mani istabā. “Pirms ziemas zaķi sākuši nākt uz mājas pusi. Citi zvēri gan nav manīti. “Knaģi” salst, iesim iekšā,” aicina Alfrēds.
“Lejasmucenieku” saimnieki nesūdzas par meža dzīvnieku postījumiem. Pagājušajā gadā daudz lapsu staigājušas, šogad — nevienas. Saimniecei Ritai patikušas stirniņas, kuras nākušas ganīties mežmalā. Arī viņu šogad nav. Mežacūkas ciemos nenāk, laikam mednieki būs labi pastrādājuši — secina Alfrēds.
Līdzās ir liela saimniecība, un tās īpašnieks Arnis Veckāgans, savus laukus sargājot, palīdz arī šai mazajai. Varbūt arī tāpēc, ka dzīvnieki viņa laukos paēduši, tālāk nenāk. Savukārt saimnieka Rancāna nomātajos laukos bagātīgi augusi kukurūza, un tur mielojās mežacūkas.
Jāzina, kas notiek kaimiņos
Pirms mēneša virtuvē pabeigts remonts, sienas gan ar flīzēm, gan ar rīģipsi un tapetēm noklātas. Darbi esot iesākti, bet pamatīgi ieilguši, jo sarunātie meistari nemitīgi aizbildinājušies ar laika trūkumu. Kad pacietības mērs bijis pilns, sarunāts kāds radinieks, kurš nedēļas laikā darbus pabeidzis. Tagad krājot naudu nākamajiem darbiem — plīts pārmūrēšanai.
Rita ir maza auguma vairāk kā astoņdesmit gadu veca kundzīte sasārtušu seju. Virtuvē uz plīts divos katlos silst ūdens, un mitrums tik liels, ka, ienākušam no āra, aizsitas elpa. Saimniece sēdina pie galda uz lielas senas lādes, bet pati paliek stāvam. “Man tā ērtāk,” viņa atrunājas. Tā, uz kā sēžu, esot maizes lāde. Saimniece ir liela avīžu un žurnālu lasītāja. Abonējot “Staburagu” un, tā kā dzīvo blakus Ogres novadam, arī “Ogres Vēstis Visiem” un citus preses izdevumus. Jautāju, vai jaunākajā “Staburaga” numurā lasījusi par piensaimniecības nākotni. Rita teic, ka jaunākā avīze būšot tik pievakarē, bet vispār piensaimniecība viņu vairs daudz neinteresē. Pērn bijušas trīs govis, bet viena brūnaļa nonīkusi. Glābt nevarējis arī no Skrīveriem atbraukušais veterinārārsts Liedskalniņš. Ārstējis, sēdējis klāt līdz pēdējai minūtei. Vēlāk, kad veikta sekcija, atklāts, ka vainīgas bijušas aknas. Vēl pirms tam uz laboratoriju Ogrē sūtīti paraugi analīzēm, bet tās neko neuzrādījušas.
Nav vairs spēka
Daļu barības lopiem izaudzējot paši, bet liela daļa jāpērk. Divi traktori palīdz sagatavot sienu pašiem, apstrādāt deviņus hektārus zemes. Naudā rēķinot, govis pašas sevi var pabarot un vēl saimniekiem kāds lats atliek. Divus mazus rukšus, kurus tikai nākamruden cels galdā, arī var nobarot. Divas atlikušās melnraibās govis ir labas piena devējas. “Astoņos gados pašu izaudzētas, labi barotas, un viņas mūs par to atalgo,” teic Ritas kundze. Pietiek maizei, avīzēm un, protams, zālēm.
Pienu pārdod “Jēkabpils pienam”. Izslauktā nav tik daudz, lai piena mašīna šajā pusē iegrieztos katru dienu, un, kad sakrāts lielāks daudzums, rudenī reizi nedēļā, saimniece zvana piena vedējam šoferim no Madlienas. Pienam cena, kā jau mazajiem saimniekiem, ir zema — 14 santīmu par litru. Bet tagad pat tonna mēnesī neiznākot, tad būtu par santīmu vairāk. Tāpēc šo ziemu vēl izturēšot, arī vasarā govis būšot, bet nākamajā ziemā, iespējams, ne. Neesot vairs spēka. Kā būs pēc tam, grūti spriest.
Īstais saimnieks te ir Ritas brālis Ojārs, kuram dzīvoklis Skrīveros, bet šeit dzīvo arī otrs brālis Juris, kurš veselības problēmu dēļ atkarīgs no sirmajiem saimniekiem. Savukārt viņiem līdz šim bijusi nepieciešama abu brāļu palīdzība lauku darbos. Atsakoties no govīm, cietēji būs visi, bet uz citu vietu Rita un Alfrēds gan nepārcelšoties.
