Aizkraukles pagasta kultūras namā kopā sanāca ap simt zemnieku, kuru pamatnodarbošanās ir piena ražošana. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) rīkotajā un Zemkopības ministrijas finansētajā konferencē “Piens — rīt, parīt, aizparīt!” galvenā tēma bija nozares nākotne.
Ievadvārdus teica semināra organizatore, Latvijas Zemnieku federācijas locekle, LOSP piena grupas vadītāja un Aizkraukles pagasta zemniece Ligita Silaraupa. Viņa uzslavēja mūsu puses lauksaimniekus, kuri pēc Padomju Savienības sabrukuma centās saglābt novadā darbojošās fermas un pašlaik tikai vienu no tām izmanto citam nolūkam, nevis govju turēšanai.
Vislielākais kāpums
Sevi vislabāk var novērtēt, ja ir iespēja paskatīties no malas, salīdzināt ar citiem. Konferencē tas izdevās pirmajam lektoram no Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūta — Lauksaimniecības attīstības un ekonomikas attiecību nodaļas vadītājam Andrim Miglavam. Viņš piena nozari nosauca par izcilu, jo, piemēram, pārtikas industrijā kopumā tā aizņem ceturto daļu. Miglavs gan atzina, ka no visām piena saimniecībām Latvijā tikai trešā to daļa strādā ekonomiski pamatoti un var teikt, ka tās pelna. Vēl kāds interesants skaitlis — 17% no visām piensaimniecībām saražo Latvijas tirgum nepieciešamo pienu. Visi pārējie lopkopji ir atkarīgi no eksporta. Tāpēc gan saimniecību sakārtošana, diskusijas ar piena pircējiem, vietējiem pārstrādātājiem pamatā ir atkarīgas no situācijas pasaules tirgū.
Kas ir pasaules tirgus un galvenie produkti tajā? Vieni uzskata, ka sviests un vājpiena pulveris ir pagātne un tagad jāakcentē sieri. Miglava kungs gan tam nepiekrīt, sakot, ka siera tirgus ir pakārtots sviesta un vājpiena pulvera tirgum, to kopējot. Gan Latviju, gan pasauli 2009. gadā piemeklēja piena cenas krīze, bet jau pēc diviem gadiem, 2011. gada pavasarī, cena strauji palielinājās, bet tūlīt sāka krist, līdz sasniedza šīgada “bedri”, no kuras tagad gan pamazām rāpjamies ārā. Salīdzinot Baltijas valstu piena iepirkuma cenas, visaugstākās tās ir Igaunijā, un šīgada eiforijas brīdī Latvijas cena pietuvojas Igaunijas, bet citādi starpība ir izveidojusies stabila — Ls 0,03. To nosaka ražošanas efektivitātes atšķirības. Latvija diemžēl šajā ziņā nevar lepoties. Savukārt Lietuvā piensaimniecības struktūra ir pārāk sadrumstalota, tāpēc viņiem piena cena ir vēl zemāka.
Latvijā kā Jaunzēlandē
Toties Latvijas piena cena ir identiska ar Jaunzēlandes. To var mainīt tikai būtiskas pārmaiņas Latvijas piena pārstrādes jomā. Bet pagaidām šajā ziņā tie, kuri vēlas izsekot piena cenu svārstībām tuvākajā nākotnē, to var darīt, vērojot to, kas notiek Jaunzēlandē vai, citiem vārdiem sakot — brīvajā pasaules piena tirgū. Kopumā Eiropā piena ražošanai prognozē pieaugumu, nākamo desmit gadu laikā pat par 7%. Interesanti, ka Latvija šajā ziņā pēdējo divu gadu laikā paveikusi neiespējamo, palielinot piena ražošanu pērn par 6%, šogad — par 10% un ar šiem rādītājiem ir absolūti pirmajā vietā Eiropā.
Līdz ar ekonomikas uzplaukumu prognozē pieprasījuma palielināšanos pēc siera produktiem, īpaši uz jauno Eiropas dalībvalstu rēķina. Eiropas siera eksporta palielināšanos uz ārvalstīm gan eksperts noliedz. Eiropā, kurā iedzīvotāju skaits principā ir nemainīgs, arī svaigā piena produktu tirgus paliks nemainīgs. Eiro svārstīgā, pamazām uz leju slīdošā kursa dēļ fakts, ka pieaugs piena produktu eksports uz ārzonas valstīm, būtu ļoti vēlams Latvijas piensaimniekiem. Toties piena ražošanas pieaugums sagaidāms arī citos pasaules reģionos, kā dēļ palielinātos konkurence un Eiropas ietekme pasaulē varētu samazināties. Eiropas Savienības šīgada septembra prognozes liecina, ka piena ražošana, izslaukums palielināsies, bet pieaugs arī izmaksas. Tas savukārt nozīmē govju skaita samazināšanu un izdevumu, piemēram, lopbarības iegādes, optimizēšanu. Turpmāk pēc iespējas efektīvāk jācenšas izmantot kūtsmēslus un bullīšus, kuri, kā daudzi uzskata, ir nevis traucēklis piena ražošanā, bet ieguvums.
Prognozēm netic
Interesants bija kooperatīvās sabiedrības “Māršava” vadītājas Daces Pastares teiktais. Viņa nodibinājusi kontaktus ar organizāciju “Eiropas piena padome”, kura bija skaļās akcijas — piena izliešanas Briselē — organizatore. Pastares kundze piedalījusies arī šīs padomes gada asamblejā. Tajā gūta atziņa — kādai no Latvijas organizācijām, piemēram, Latvijas Piena ražotāju asociācijai, šajā padomē noteikti jābūt, jo tā ir institūcija, kura aizstāv piena ražotājus un cīnās par labākām piena cenām. Salīdzinot veco Eiropas valstu ieguvumu no piena ražošanas, lai arī tām piešķirtas lielas subsīdijas, ir augstāka piena cena, Latvijas piena ražotāju peļņa nebūt nav mazāka kā šajās lielvalstīs.
Pastares kundzes skatījumā, izvērtējot pesimistisko prognozi par saimniecību skaita samazināšanos vismaz par ceturto daļu, lielākās zaudētājas būs mazās un vidējās saimniecības, līdzīgas kā viņas. Tām kļūs arvien grūtāk attīstīties, sarežģītāk saņemt banku aizdevumus. Lai cik saimniecība būtu maza, tai nepieciešams darbaspēks, kuram jāmaksā alga un bez kura pašlaik iztikt nevar. Viņas pārliecība — izdzīvos tie, kuri sadarbosies, apvienosies kooperatīvos. Tam, ka piena ražošana turpmāk palielināsies, viņa nepiekrīt, jo Eiropā piena patēriņš nepieaug, bet, ja ir pārprodukcija, iepirkuma cenas sarūk. Prognozes rāda, ka pasaulē piena cena kritīsies par 3 — 5%. Eiropas piena padome strādā, lai šī atšķirība nebūtu tik izteikta. Salīdzinot ar kaimiņiem igauņiem, tur noteikta vienota piena iepirkuma cena, un neatkarīgi no tā, esi liels vai mazs saimnieks, vari saņemt vienādu sa-
maksu. Latvijā lielie saimnieki saņem vairāk, bet mazie spiesti pārdot par zemāku cenu.
Sargājam “bez zobiem”
Zemkopības ministrijas pārstāve Rigonda Lehre Latvijas piensaimniecību salīdzināja ar Eiropas. Mums kavējošie faktori ir salīdzinoši augsta pašizmaksa, zema produktivitāte. Toties vienai govij pašizmaksa ir par 30% zemāka kā Eiropā, vidējais izslaukums — par 20% mazāks kā vidēji Eiropā. Uz vienu nodarbināto cilvēku saimniecībā Latvijā ir 13 govju, Eiropā — 30. Tas vedina domāt par kooperācijas nepieciešamību.
Sanākušie nebija tikai pasīvi klausītāji. Piemēram, SIA “Bormaņi” vadītājs Jānis Miezītis ieteica padomāt par Somijas pieredzi, kur daudzu kooperatīvu vietā darbojas tikai viens, nodrošinot efektīvu nozares darbību valstī. Dace Pastare jautāja, kāpēc netiek aizsargāts vietējais tirgus, jo ar pašreizējo valstī esošo piena ražošanas jaudu Latvija principā ir piena badā. Ja nevaram nodrošināt savu valsti ar pietiekamu daudzumu piena, kāpēc tas būtu jāeksportē? Atbildīgās iestādes ir “bezzobainas” šajā jautājumā, un tirgū brīvi nokļūst ārvalstu ražojumi, radot negodīgu konkurenci. Ministrijas darbinieku atbilde bija izvairīga, norādot, ka patie-
sībā Latvijā saražojot daudz vairāk piena, nekā valsts spēj patērēt.
Jautājumi bija arī par iespēju samazināt pievienotās vērtības nodokli piena produktiem. Šobrīd veic analīzi, un pēc tās rezultātiem priekšlikumu iesniegs Ministru prezidentam.
