“Man diennakts par īsu,” saka 73 gadus vecā koknesiete Annas kundze, kura izaudzinājusi trīs bērnus un nu savu sirdsmīļumu dāvā sešiem mazbērniem un diviem mazmazbērniem.
Ome — tā viņu sauc paši jaunākie ģimenes locekļi, kuriem tikai nedaudz pāri trim gadiņiem — ir kā neatliekamā palīdzība. “Pārdienām esmu arestā,” viņa smej, jo, mainoties ar otru omi, mazie jāaizved un jāatved no dārziņa.
Annas kundze nezina, kas ir garlaicība — viņai ir tik daudz darbiņu sakrājies, ka jāizvēlas, kuram dot priekšroku. Tagad pat — tuvojas Ziemassvētki, visiem jāgādā dāvanas. Tās viņa nepērk veikalos, bet gatavo pati — ada cimdus un zeķes. Radiem uz citu novadu jau aizsūtījusi vairākus pārus adījumu.
Nav jau tā, ka vecuma kaites neliktu sevi manīt — reizēm sāp mugura, bet pēdējā laikā īpaši jutīgi ir pleci. “Es eju pie ārstiem, varbūt pat par daudz,” viņa saka un atzīst, ka liela nozīme ir kustībām. No rītiem viņa sevi piespiež vingrot un bieži brauc ar velosipēdu.
Īpaši nikna Annas kundze ir uz tiem, kas gaužas par grūtajiem laikiem. “Lai nečīkst, ka tagad ir grūti un nevar darbu atrast, es arī krievu laikos 20 gadu strādāju bez atvaļinājuma, reizēm pat brīnos, kā tiku galā gan ar bērniem, gan darbu, gan piemājas dārziņu un vēl “apadīju” kolēģus,” viņa saka. “Un nebija man nekādu augstu amatu — strādāju pusotru slodzi par apkopēju, vēlāk arī virtuvē. Protams, būtu jau labi, ja mums pieliktu kaut cik pensijai, bet laikam jau pasaules galu ātrāk piedzīvosim nekā to sagaidīsim. Es no valsts neko negaidu, bet par jaunajiem gan tai vajadzētu padomāt — tik daudz naudas paņem nodokļos, bet kā lai viņi “savelk galus”, ja grib izveidot ģimeni un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ne tikai eksistēt? Tāpēc nav jābrīnās, ka daudzi aizbrauc.
Mēs, vecie, esam sīksti, gan izvilksim, bet Viņķeles teikto, ka mēs it kā neko neesam devuši šai valstij, gan bija sāpīgi dzirdēt. Ne jau tukšā vietā turpināja dzīvot atjaunotā Latvija.”
