Ar Neretas elpu

Mūsu novadniecei rakstniecei Lūcijai Ķuzānei 30. oktobrī apritēja 85 gadi. 2012. gads rakstniecei svarīgs arī tādēļ, ka kopš viņas pirmās publikācijas periodikā aizskrējuši jau
55 gadi. Abas jubilejas kopā ar saviem lasītājiem L. Ķuzāne atzīmēs 22. novembrī Jēkabpils tautas namā.

Abas nozīmīgās jubilejas Lūcija Ķuzāne sagaidīja ar jaunu grāmatu “Mēs — neretieši. Neretas grāmata”. Grāmatas atvēršana notika Neretas kultūras namā 9. augustā. Grāmatas otrā atvēršana parīt būs Jēkabpilī.
Atmiņas krāj visu
mūžu
Iecere izdot Neretas grāmatu virmoja ilgus gadus. Bijusī Neretas vidusskolas skolotāja neretiete Milda Buka (Rudzīte) gadiem krāja atmiņu pierakstus par Neretu un neretiešiem. Ļaudis, uzzinot, ka darbs pie grāmatas sākts, steidzās iesniegt savas vai radinieku atmiņas, fotogrāfijas.
Ir zināms, ka Neretas grāmatu L. Ķuzāne veidoja gandrīz divus gadus. Taču materiāli grāmatai krājās pakāpeniski visu rakstnieces darba mūžu.
Materiāli par Neretu un neretie­šiem krājās, kad L. Ķuzāne rakstīja iepriekšējās grāmatas: “Saule mūžam mana” par Jāni Jaunsudrabiņu, “Saules koka meklētājs” par Jāni Veseli, “Laime mani meklē” par Tāli Zālīti, biogrāfisko garstāstu par Jūliju Dievkociņu, Pilkalnes — Pilskalnes grāmatu, citus darbus un publikācijas.
Dokumentālā proza
No grāmatā izmantotās literatū­ras saraksta redzams, ka ziņas smeltas no 30 avotiem, tajā skaitā no Livonijas Indriķa hronikas, Neretas mācītāju F. V. Vāgnera un P. O. Vāgnera apcerējumiem par Neretas draudzi, “Latviešu Avīzēm”,
A. Štokmaņa un P. Lodziņa materiāliem par Neretu, kas glabājas Jēkabpils vēstures un novadpētniecības muzeja fondos, daudziem citiem avotiem. Grāmatā izmanto­tas Neretas pagasta kartes, kuras iz­gatavotas līdz Pirmajam pasaules karam, kā arī ap 50 atmiņu teicēju pierakstu.
Grāmatā ievietoti 95 fotoattēli no neretiešu ģimeņu arhīviem. Vienu fotogrāfiju jaunības gados izgatavojis pat Jānis Jaunsudrabiņš.
Neretas grāmatu rakstīja un tek­sta izvietojumu veidoja L. Ķuzāne, bet datortekstus noformēja Lidija Ozoliņa. Atmiņas palīdzēja savākt Mirdza Brūniņa un Dace Beļecka.
Grāmata “Mēs — neretieši” atbilst vēsturiski dokumentālās prozas žanram, jo izzina un saglabā vēsturiskas liecības par Neretu un tās ļaudīm gadsimtu gaitā.
Pielikumi par visu
un visiem
Neretas grāmata ietver kompaktu, pietiekami plašu (detaļās reizēm pat sīku) informāciju par Neretu un tās iedzīvotājiem, par vēsturiskiem un reizēm sadzīviskiem notikumiem no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām.
Grāmatas beigās ievietoti  daudzi pielikumi. Piemēram, vienā  pie­likumā ir neretiešu saraksts, kas devuši Neretai mūžīgu patvērumu mākslas darbos (Miks Skruzītis, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Veselis, Velta Toma, Līvu Jurks, Zenta Liepa, Velta Kaltiņa, Rihards Rudāks, Jānis  Kubilis un citi). Citā pielikumā uzskaitīti muižnieki, kuri valdījuši  Neretā (Plāteru dzimta, Vilhelms Eferns, Pletenbergu dzimta, Korfu dzimta, Platons Zubovs, An­drejs un Pāvils Šuvalovi).
Grāmatas pielikumos norādīti Neretas luterāņu baznīcas mācītāji (gan vācbaltieši, gan latvieši), Neretas skolas un skolotāji. Citos pielikumos nosaukti 1905. gada notikumu dalībnieki, Neretas pagasta, valsts iestāžu un saimnieciskie darbinieki, ārsti un medicīnas speciālisti. Ir publicēti arī Otrā pasaules kara upuru saraksti, padomju laikā apsūdzēto un notiesāto personu saraksts.
Svētki ar vērienu
Kā radies vietvārds “Nereta”? Kad tas noticis?
13. gadsimtā Livonijas ordeņa krustneši karoja ar lietuviešu ciltīm. Karotāji virzījās caur Sēlijas novadiem. Netālu no leišu robežām karotāji ierīkoja apmetni atpūtai un iezīmēja to primitīvā kartē ar vietvārdu “Nerft”. Tas notika 1298. gadā. Laika gaitā apdzīvotās vietas nosaukums mainījās — Nerfften, Nieritze, Narite, Narata, Nereta.
Savukārt, aprakstot 20. gadsimta nogales notikumus, stāstīts, kā neretieši svinēja Neretas 700 gadu jubileju 1998. gada 26. augustā. Svētki sākās ar zinātnisku konferenci par Neretu. Pēc tam neretieši gājienā pa Raiņa ielu devās uz Dzirnavu salu. Gājiena priekšgalā ar ozolzariem pušķots zirgs vilka  senlaicīgu drošku, ko kučierēja Tālis Zālītis un Guntis Ozoliņš.
Norauj gaili ar visu bumbu
Zināms, ka dzimtkungs Vilhelms Eferns Neretā valdīja 56 gadus. Viņa laikā nodibināja luterāņu draudzi un uzcēla nelielu koka baznīciņu ar salmu jumtu, kura nodega. 1584. gadā V. Eferns sāka jaunas mūra baznīcas celtniecību, ko cēla deviņus gadus. 1593. gadā darbi bija galā, un baznīcu iesvētīja. V. Eferna celtā baznīca Neretai kalpo vēl šodien, tā ir atzīta par arhitektūras pieminekli.
1976. gada 8. jūnija vētra Neretas baznīcas tornim norāva gaili ar visu bumbu. Vairāk nekā gadu baznīca iztika bez gaiļa. Tad pie Tāļa Zālīša — Neretas ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja — vērsās mācītājs Arturs Kaminskis (viņš Neretas draudzē nokalpoja 45 gadus) ar lūgumu palīdzēt atjaunot baznīcas torni. Neskatoties uz varas attieksmi pret reliģiju, T. Zālītis nenobijās. Viņš noorganizēja autoceltni, sameklēja meistarus. Gaili uzcēla tornī, nostiprināja, pie reizes arī nokrāsoja torņa skārdu. Tas viss izmak­sāja 800 rubļu, bet neviens deputāts neiebilda.
Interesanti fakti Neretas grāmatā atrodami arī par mācītājiem, kuri līdz 1940. gadam bija tikai vācieši. Pavisam Neretas draudzē no 1570. līdz 1940. gadam kalpoja 20 vācu tautības mācītāju. Neretas grāmatā īpaši aprakstīta mācītāju G. G. Miliha, Fridriha Vilhelma Vāgnera un viņa dēla Pētera Oto Vāgnera darbība Neretas draudzē. Šie mācītāji rūpējās par zemnieku bērnu izglītību, rakstīja reliģiska satura grāmatas latviešu valodā un baznīcas hroniku.
Kalpi tiek pie
uzvārdiem
Latviešu zemnieki un kalpi pie uzvārdiem tika 1834. gadā. Interesants ir Neretas grāmatā ievietotais L. Ķuzānes pētījums, pēc kādiem kritērijiem zemnieki izvēlējās uzvārdus. Ierosinājumi nāca no dabas (Lazdas, Ķirši, Rozes, Liepas), no dzīvo radību nosaukumiem (Zaķi, Ērgļi, Irbes), no amata prasmēm (Arāji, Bitenieki, Plēsumi). Krajevski, Čakanovski, Jurovski apzinājās, ka rados ir poļu asinis. Jēkabsoni, Bringmaņi, Eihmaņi pierādīja savas simpātijas vācietībai.
Neretas grāmatā aprakstītas Neretas pagasta skolas, tajās strādājošie skolotāji dažādos laika posmos. Līdz Pirmajam pasaules karam Neretas pagastā darbojās šādas skolas: Ķesterskola (visvecākā), Pētera — Pāvila skola, Andrejskola, Pilkalnes skola. Bija arī  viena privātskola “Stanānos”, kuru nodibināja Mika Skruzīša māsa Marija Skruzīte. Ķesterskolā ilgus gadus strādāja skolotājs Jānis Regūts, Pilkalnes skolā — Elza Dambre un Pēteris Skušķis.
Jānis Jaunsudrabiņš pirmo izglītību ieguva Pētera — Pāvila skolā (Riekstiņskolā) pie skolotāja Eduarda Jurkovska.
Neretas grāmatā stāstīts par skolotājiem, kuru darba mūžs veltīts Neretai. Tie ir: Milda Buka, Olga Kundrāte, Anna un Arvīds Velmes, Lūcija Kalniņa, Dzidra Zariņa, Jānis Gunārs Bajinskis un Genovefa Strode.
Lepnie neretieši
Kā gadsimtu šķirtnē pazīt neretieti? Atbildi var rast Neretas grāmatā.
Viņi, neretieši, jutās pārāki par kaimiņiem Kroņa Susējas un Zalves  pagastā. Ap Neretas mājām šalca kupli augļudārzi, ko saimniekiem iekārtoja  Riekstiņskolas skolotājs Jurkovskis. Tikai neretiešiem bija brūni krāsoti izbraucamie rati, stalti zirgi. Tirgos pulcējās ļaudis no Kurzemes, Vidzemes un Kauņas guberņas. Sudmalu salā zaļumballēs dancotāji bija no pieciem pagastiem. Un kur tad vēl  slava, ko neretieši iemantoja ar kordziedāšanu, teātra spēlēšanu! Tāpēc neretieši, tiekoties  ar citu novadu ļaudīm, lepni sacīja: “Mēs, neretieši.”
Var teikt, ka Neretas grāmata tapusi Jāņa Jaunsudrabiņa zīmē. No grāmatas vāka uz lasītājiem noraugās Intas Kamaras skulptūra “Ganiņš — saucējs”, kas  novietota Baltās un Zaļās grāmatas parkā Neretā. Uz otra grāmatas vāka — Jaunsudrabiņa aforismi. Titullapā lasāmas rakstnieka atziņas par Neretu un neretiešiem.
Saistīti ar
Jaunsudrabiņu
Nereta un neretieši var lepoties ar sakārtoto J. Jaunsudrabiņa muzeju “Riekstiņos”, kur norā vīd rakstnieka simtgades piemiņas akmens, saukts par Simtiņu. Piemiņas akmeni apdarināja tēlnieks Indulis Ranka. Ķišku kapsētā ir piemiņas ansamblis J. Jaunsudrabiņam un viņa tuvajiem, ko veidoja Ojārs Feldbergs. Nu jau arī pats Jaunsudrabiņš ar kundzi  un meitu pārvests mājās un atdusas blakus Saknīšiem. Turpat netālu dus rakstnieka bērnības draugs Pēteris Čakanovskis. Viņš vēl paspēja piedalīties piemiņas akmens — Simtiņa — atklāšanā “Riekstiņos”.
Neretas centrā ir J. Jaunsudrabiņa vārdā nosauktā iela, ko iezīmē rakstnieka 100. dzimšanas dienā atklātais akmens. Uzrakstu veidojis metālkalējs Guntis Pavārs. Dzirnavu salu rotā skulptūra “Akmens Bārda” — Induļa Rankas akmenī iekaltās rakstnieka galvas profils.
Baltās skolas dārzā aug J. Jaunsudrabiņa stādītā liepa, ko iezīmējis tēlnieks Imants Līcis. Kopš 2009. gada 1. septembra Neretas vidusskola nodēvēta Jāņa Jaunsudrabiņa vārdā.
Neretas grāmatas pēdējās nodaļas nosaukums ir “Ieejam 21. gadsimtā”. Kāds būs šis gadsimts Neretai un neretiešiem?  Nav zināms. Jāvēl, lai būtu veiksmīgs.