Jadviga Bakute Secē par feldšeri strādā jau no 1978. gada, šobrīd kopā ar medmāsu Tatjanu Manuilovu ir darbinieces Gintas Kociņas ģimenes ārstes praksē, kurā ir 1800 pacientu. “Man patīk savs darbs, un es vienmēr priecājos palīdzēt cilvēkiem. Jāatzīst gan, ka ik dienu saskaros arī ar trūkumiem veselības aprūpes sistēmā, ar nabadzību un bezpalīdzību,” stāsta Jadvigas kundze.
Novērtē tikai
pēc tam
— Savā darba mūžā esat pieredzējusi, kā izaug vairākas seciešu paaudzes?
— Noteikti. Varu salīdzināt. Tolaik, kad sāku strādāt Secē, gadā piedzima vismaz piecpadsmit divdesmit bērnu, tagad labi ja desmit. Uztraucos par to, vai pēc pāris gadiem būs pietiekami daudz bērnu, lai skola joprojām darbotos. Protams, mazo dzimstību ietekmē arī iedzīvotāju skaita samazināšanās visā valstī, ne tikai pie mums.
— Kāda ir minimālā medicīniskā palīdzība, ko sniedzat?
— Varam apstrādāt un pārsiet dažādas brūces, noņemt asins un urīna analīzes. Divas reizes nedēļā analīzes savāc. Vienreiz tās ved uz Aizkraukles laboratoriju, otrreiz — uz Rīgu. Varam noteikt cukura un holesterīna līmeni, mērām asinsspiedienu. Ja ārste ir izbraukumā, pieņemam arī pacientus. Reizi divos mēnešos pie mums atbrauc acu ārsts. Laikā, kad valstī likvidē slimnīcas, nevaram gaidīt, ka pie mums brauks speciālisti. Atbraukt jau atbrauktu, jo sarunāt speciālista konsultāciju nav problēma, taču cilvēki nespēs atļauties samaksāt par vizīti, bet mēs nevaram speciālistiem nodrošināt atalgojumu. “Labajos laikos” pie mums regulāri brauca zobārsts, bet, kad par šo pakalpojumu vajadzēja sākt maksāt, pieprasījums saruka. Cilvēka dabā ir kaut ko novērtēt tikai pēc tam, kad tā vairs nav. Tāpat bija ar zobārstniecības pakalpojumiem — par tiem interese pieauga vien pēc tam, kad kabinets jau bija slēgts.
— Par ko secieši visvairāk sūdzas?
— Par hroniskām saslimšanām. Rudenī pēc smagajiem lauku darbiem daudziem saasinās muguras sāpes, pēc nedēļas nogales bērni bieži nāk ar dažādām traumām.
Mājas vizītes
biedē
— Vai dodaties arī mājas vizītēs?
— Jā. Agrāk mājas vizīšu bija tik daudz, ka nespējām visu laikus izdarīt, bet tagad tas ir maksas pakalpojums. Cilvēki mājas vizītes piesaka tikai retos gadījumos. Man tagad jau ir vienalga, cikos zvana, es atbildu. Atzīšos, ar gadiem man kļūst bail no mājas vizītēm — ja cilvēks sauc mani uz mājām, tur kaut kas nav labi, jo sīkumu dēļ neviens nesauks. Tad ir jāpadomā, pie kā eju, kādas vainas viņam varētu būt un kā rīkoties. Pacienti mūsdienās ir naski sūdzēties, bieži esmu dzirdējusi pasakām — bet man neko neizdarīja! Kā var domāt, ka viena mājas vizīte, viena injekcija var atrisināt visas veselības problēmas, ko cilvēks krājis gadiem?
— Kā jūs vērtējat lauku cilvēku iespēju saņemt un norēķināties par medicīnas pakalpojumiem?
— Pie mums bieži nāk pacienti, bet viņiem reizēm nav pat lata pacienta nodevai. Pieņemam viņus tik un tā, nesūtām nevienu prom un nekad neesam pacientam vispirms prasījušas, vai viņam būs nauda, ko samaksāt. Galvenais, lai cilvēks atnāk, lai mēs viņu redzam un lai viņš neielaiž slimību. Ir bijis, ka atnāk pacients un nezinām, no kura gala pie viņa ķerties, ko ar viņu darīt, kur sūtīt. Mati stāvus ceļas! Agrāk, kad šļirces vēl bija jāvāra, nespējām to izdarīt, cilvēki sēž rindā un gaida, bet mēs neesam paspējušas tās dezinficēt. Tagad ir nopērkamas vienreizējās šļirces, un cilvēki paši šo procedūru veic mājās, lai taupītu.
Iedod
ceļanaudu
— Kā tādu pacientu, kurš nevar samaksāt ģimenes ārstam, lai nosūta pie speciālista?
— Cilvēkiem, kuriem nav lata, nav naudas biļetei, lai aizbrauktu uz Aizkraukli vai Jēkabpili, iedodam ceļanaudu. Nav naudas arī medikamentiem. Tagad arī trūcīgajiem divi mēneši ir jāgaida rindā, lai tiktu pie speciālista, izmantojot valsts kvotu. Sadarbojamies ar sociālo dienestu un šai iedzīvotāju kategorijai palīdzam, cik vien spējam. Agrāk uz vietas bija dažādi speciālisti, tagad viss jāizdara vienam ārstam. Absurda situācija ir arī, ka cilvēku, izrakstot no slimnīcas, nodod “ģimenes ārsta uzraudzībā”. Tiklīdz rodas kāda problēma, tā vaino ģimenes ārstu, redz, neievēroja, nenovērtēja, bet cik bieži cilvēks no slimnīcas ir izlaists pat bez niecīgākās izziņas! Ir bijis, ka cilvēki aizbrauc uz Jēkabpili, bet viņiem pasaka, ka ausu, kakla un deguna ārsta nav. Kā tas iespējams, ja tur ir pat šāda nodaļa? Kā tas iespējams, ka nav neviena dežūrārsta, kas apskatītu cilvēku, kurš ir atbraucis no laukiem? Ģimenes ārsta praksē nevar cilvēkam sniegt vispusīgu konsultāciju, šaubu gadījumā gribas aizsūtīt pie speciālista.
— Kāda ir lielākā problēma, kas, jūsuprāt, veselības aprūpes sistēmā jārisina?
— Lielākā problēma ir tā, ka cilvēki nedēļām, pat mēnešiem savu slimību ielaiž un tad nāk pie daktera. Domā, ka ārsts tikai apskatīs un viņi kļūs veseli! Cilvēkiem beidzot jāsaprot: ja izrakstītas zāles, tad tās ir jālieto regulāri, nevis jāglabā zāļu skapītī, pašam arī kaut kas jādara savas veselības labā. Arvien biežāk ir gadījumi, kad liekas — man pacienta veselība rūp vairāk nekā viņam pašam.
— Kādi ir biežākie gadījumi, kad pacientus sūtāt pie speciālistiem?
— Ir bijuši gadījumi, kad slimniekam vairākas dienas ir augsta ķermeņa temperatūra, taču plaušās neko nevar saklausīt. Tomēr, spriežot pēc sūdzībām, liekas, ka tur jābūt kādai nopietnākai vainai. Jāsūta uz rentgenu. Pat vasarā gadījās, ka tikai rentgenā atklāja plaušu iekaisumu. Cilvēki brīnās: kā tas var būt? Bet, ja rentgens parāda, ko ar ausi nevar dzirdēt, tad tā arī ir. Tur ir vajadzīgi nopietni papildu izmeklējumi. Mums acīs nav rentgenstaru! Ik pa laikam uzliesmo arī tuberkuloze. Bail pat iedomāties, cik vēl ir tādu seciešu, kuri nav apskatīti, kurus ar varu nekur nevaram aizsūtīt.
Var izdzīvot ar
vienkāršām zālēm
— Vai cilvēki ir iemācījušies aptiekā nopērkamo zāļu vietā lietot un ārstēties ar dabas vielām?
— Tas joprojām notiek lēnām. Cilvēki ir jāizglīto, un viņiem daudz jāstāsta, to lielākoties dara medmāsa. Viņa veic profilaktiskās apskates, svēršanu, mērīšanu, stāsta par uzturu, veselīgu dzīvesveidu un fiziskām aktivitātēm. Cilvēki bieži domā, ka fiziski smags darbs līdzinās veselīgam vingrojumu kompleksam, taču tas tā nav. Ir vajadzīgi vingrojumi tieši pretējam, lai muskuļus atslābinātu. Joprojām jāstāsta, kā izmantot to, kas izaug mūsu dārzā, kā dabas vielas varam izmantot profilaktiski, lai nesaslimtu. Ne vienmēr vajag pirkt zāles, bieži pietiek ar inhalācijām, pareizu elpošanu, sabalansētu uzturu, lai organisms sakārtotos.
— Kā Secē iztiekat bez aptiekas?
— Pats nepieciešamākais traumām vai pirmajai neatliekamajai palīdzībai mums ir, bet savām vajadzībām pacienti medikamentus pērk pilsētā. Tolaik, kad te vēl bija aptieka, cilvēki tik un tā brauca uz Aizkraukles vai Jēkabpils aptiekām. Viņiem likās, ka te ir dārgi, jo preces veda no Rīgas. Cik Aizkrauklē ir aptieku? Vai kāds atrastu medikamentu, kas visās aptiekās maksātu vienādi? Tad, kad lauku cilvēks aizbrauc uz pilsētu, viņam ir pilnīgi vienalga, cik maksā. Bet tad, kad jāiegādājas laukos, tad viņiem šķiet, ka ir par dārgu, ka aptiekārs noteikti grib uz viņa rēķina iedzīvoties.
Man liekas, ka vispirms vajag ar cilvēku aprunāties, noskaidrot, cik ir naudiņas, ko viņš var atļauties. Nedrīkstētu izrakstīt medikamentus, ko slimnieks nemaz nevar nopirkt. Mūsdienās arī medicīnā neizvairīties no tā, ka ar medikamentiem kāds pelna, un nereti, pērkot dārgās zāles, maksājam tikai par zīmolu. Ar vienkāršajiem medi-kamentiem esam dzīvojuši daudzus gadus un var izdzīvot arī tagad.
Vakcīna darbojas
psiholoģiski
— Vai cilvēki izmanto iespēju vakcinēties pret gripu, ērču encefalītu?
— Pret gripu vakcinējas mazāk, bet pret ērču encefalītu daudz, lai arī vakcīnas ir dārgas. Vakcīna ir iespēja sevi psiholoģiski nodrošināt — esmu vakcinējies, tātad man nekas slikts nenotiks. Runājot par pretgripas vakcīnām, dabīgā imunitāte tomēr ir labāka, taču vakcīna var atvieglot slimības gaitu, ja tomēr gadījies saslimt. Mūsdienās vīrusi un dažādas alerģijas ir sajaukušies, rodas arvien jaunas slimības. Nekas vairs nenotiek kā pēc grāmatas, arvien retāk slimība noris klasiski.
— Kā jums izdevies tik ilgi nostrādāt profesijā, kad cilvēki nāk ar negatīvo, ar savām slimībām un sūdzībām?
— Reizēm ir bijis tā, ka arī mājās no darba nevaru “atslēgties”. Daru mājas darbus, bet visu laiku urda jautājums: kā būtu bijis pareizāk, vai rīkojos pareizi, kā palīdzēt? Joprojām strādāju par feldšeri, jo šis ir mans sirdsdarbs. Agrāk pret pacientiem neatļāvos būt skarba, taču tagad tāda reizēm esmu un atzīstu to. Piemēram, ja desmitos vakarā piezvana, lai izstāstītu, ka jau trešo dienu ir augsta temperatūra un ko tagad lai dara, es atļaujos pajautāt — vai temperatūra sacēlās pēkšņi? Nē, esot trīs dienas. Pajautāju, vai slimnieks zina, cik ir pulkstenis? Desmit vakarā. Mans darbalaiks ir no septiņiem līdz pieciem. Darbalaikā neviens nezvana un nejautā, bet es arī esmu cilvēks! Tad es atbildu tā — ja trīs dienas izturēji šo temperatūru, iedzer uz nakti tabletīti un no rīta nāc uz pieņemšanu! Esmu skarba — kāpēc man desmitos vakarā būtu pie viņa jāskrien, ja tā nav mirstamā vaina un trīs dienas viņš ir izturējis? Ja cilvēkam tas notiek pēkšņi, tad cita lieta. Mums ir vairāk nekā 1800 pacientu, kā lai pie visiem aizskrien?
