Mums jau ir!
Pēc Fezas tirgošanās trakuma Šefšauenā, maza pilsētiņa kalnos, mums šķita īsta paradīze. Tur visas ēkas bija gaišzilos toņos. Arī te, protams, bija tirgotāji, bet viņi nebija tik uzbāzīgi un neatlaidīgi. Viņi runāja angliski, un pārsvarā visiem produktiem bija norādītas cenas, kas pēc piedzīvojumiem Fezā bija ļoti patīkami. Te viss šķita nomierinošs, pat tad, ja tu nesmēķē hašišu, ko piedāvā katrs, kuram tu atbildi ar sveicienu. Te nesaprata atrunu, ka tu nelieto vai tev nevajag. Vienīgais glābiņš bija teikt: mums jau ir “best quality” (vislabākās kvalitātes — angļu val.).
Jauka pārmaiņa
Bija interesanti vērot, kā svētdienas rītā puiši un meitenes, bariņos piesēduši vai stāvot, dzied, dejo, spēlē perkusijas un vienkārši priecājas, kamēr sievas ar maziem bērniem zem tilta mazgā savus milzīgos austrumnieciskos paklājus.
Arī mani un draudzeni kāds meiteņu bariņš ievilka dejā, un viņas bija ļoti pārsteigtas, ka mēs tiešām sākām dejot. Beigās saņēmām tik lielas ovācijas, it kā mēs būtu labākie dejotāji pasaulē.
Pēc lustīgās dejošanas mēs izdomājām pakāpties kalnā, lai uz gaišzilo pilsētu paskatītos no augšas, un tur mūs gaidīja vēl viens pārsteigums — iepazīšanās ar vietējo ganupuiku un viņa trim kaziņām. Lai gan mēs nerunājām vienā valodā, tomēr sapratāmies — viņš mums iemācīja mest paštaisītas šautriņas ar putna spalvām un beigās vēl uzdāvināja manai draudzenei jauku pašdarinātu rokassprādzīti.
Pēc uzmācīgajiem tirgotājiem, gidiem un cilvēkiem, kuri vienkārši visu laiku no mums kaut ko prasīja tikai tāpēc, ka bijām tūristi, šī bija ļoti jauka un mīļa pārmaiņa.
Paļaujas uz Allāhu
Prātā palikušas vairākas epizodes ar dažādās situācijās sastaptajiem cilvēkiem. Sirds tā straujāk sitās, kad pa kalnu ceļu milzīgā ātrumā lietus laikā traucās autobusa vadītājs. Autobusam nedarbojās stikla tīrītāji, šo funkciju centās veikt kāds pusaudzis, izbāžot roku pa logu un to slaukot ar avīzi. Vienubrīd vējš viņam to izrāva no rokām un aizsedza šoferim skatu. Bet ko viņš? Dungoja tik jautru melodiju, jo paļāvās uz Allāhu… Varbūt lielā ticība un paļaušanās uz Visaugstāko arī ir iemesls tam, ka mēs redzējām tikai smaidīgus apmierinātus cilvēkus.
Marokā mēs varējām arī pārliecināties, cik pasaule tomēr ir maza. Mana draudzene tirgū satika novadnieci koknesieti Inesi Vērsēnu. Viņa, apceļojusi vai puspasaules, Marokā bija jau trešo reizi, jo šī valsts viņu fascinē vairāk nekā citas redzētās.
Lēta un smieklīga
dzīvošana
Nakšņošana Marokā bija lētāka nekā citur — divvietīga istabiņa diennaktī maksāja 15 eiro. Taču kāda tā bija! Liela daļa no vietām, kur mēs apmetāmies, nav pat saucamas par viesnīcām vai hosteļiem, patiesībā tās bija viesiem izīrētas istabas privātmājās bez jebkāda servisa. Klientus viņi vienkārši “medī” pie iebraucošajiem autobusiem. Dažas telpas bija tādas, ka vienkārši bija grūti saņemties, lai ieietu baismīgajā dušā. Vienā no namiem mums bija tik maza istabiņa, ka ikreiz, tajā ienākot, mēs smējāmies.
(Turpmāk vēl.)
Apguļoties ar roku un kāju pirkstiem varēja aizsniegt pretējo sienu.
Toties katram viesu namam bija jumta terase ar galdiņiem, kur ēst avokado, dzert vīnu, lasīt grāmatu un, galvenais, satikt citus ceļotājus, lai dalītos pieredzē. Putni rītos te čivināja tā, it kā mēs būtu laukos vai mežā. Sen kaut ko tādu nebiju dzirdējis. Protams, vēl agrāk pirms putniem, tu pamosties no skaļruņos izdziedātiem aicinājumiem uz rīta lūgšanām. Bieži gadījās, ka nakšņojām mājā pa vidu vairākiem minaretiem, un ar pāris minūšu atstarpi tajos visi sāka klaigāt, tad jūties kā pirmās formulas sacensībās. Pēc lūgšanām pamazām mostas visi medinas darbarūķi, un pa logu ienāk ne tikai skaņas, bet arī smaržas.
Cita realitāte
Ja kāds domā, ka sēdēt kamielim mugurā ir patīkami, lai pamēģina. Vismaz mani šis “transportlīdzeklis” absolūti nevilina. Pēc 10 kilometru “brauciena” kamieļu karavānā nonācām berberu telšu pilsētiņā, kur mūs jau gaidīja siltas vakariņas un vietējo berberu dziesmas bungu pavadījumā. Pēc tam, protams, piedzīvojumu stāsti un piedāvājums nelegāli šķērsot Alžīrijas robežu, kas esot tikai dažu desmitu kilometru attālumā. No tā gan mēs atteicāmies un līdām savā teltī gulēt, mēģinot aptvert, ka esam īstā tuksnesī — tieši tādā, kādu rāda filmās. Te pat esot uzņemta filma “Zvaigžņu kari”.
Ap pieciem mūsu jautrais gids visus bez žēlastības modināja un aicināja paskraidīt aiz kāpām “darīšanās”, jo tualeti te neviens tūristu ērtībām nav iekārtojis… Un tad jau pustumsiņā brienam augstas smilšu kāpas smailē, lai ieraudzītu pirmos saules starus. Sākumā ir tikai trīs krāsas: melnā, smilšu tumši sarkanā un zilā. Skats fantastisks, it kā būtu citā realitātē.
***
Ceļojuma laikā mēs pieredzējām tik daudz no dabas pretstatiem, ka nav iespējams pateikt, kas patika visvairāk — braucām cauri sniegotām kalnu grēdām, apskatījām košu palmu ieleju, gulējām tuksnesī, bet jau pāris dienu vēlāk lasījām gliemežvākus okeāna krastā… Bet varbūt tie bija cilvēki, kas patika visvairāk? Vai mistiskā medinas atmosfēra? Vienīgi, jāsaka godīgi, sajūtas, ka esam tādā Āfrikā, kādu to parasti iedomājas, te gan nebija. Lai gan no uzmācīgiem tirgotājiem, kuri pat bija gatavi ar kuģi mums uz Latviju savu paklāju atsūtīt, mēs baidījāmies tikpat ļoti, kā būtu baidījušies no lauvām.
