Amerikas Savienotās Valstis 1948. gadā atļāva ieceļot bēgļiem un pārvietotām personām, kuru skaits bija līdz 31 000. Viņu vidū bija arī daudz sportistu. Līdz ar to 50. gadu sākumā strauji veidojās sporta kopas. Sākās savstarpējās sacensības, lai varētu iekļauties ASV rīkotajos sporta pasākumos. Tolaik gan notika Korejas karš, kurā vajadzēja piedalīties arī latviešu puišiem, lai gan karavīru mundierus viņi bija novilkuši tikai pirms sešiem gadiem.
Nezaudē
aktualitāti
Taču arī šajos apstākļos latviešu sporta dzīve sāka aktivizēties. Izveidojās trīs sporta pārvaldes — Rietumu, Austrumu un vidējo valstu. Tās rīkoja dažādas sacensības. Lai varētu koordinēt darbu, 1954. gadā izveidoja Sporta un fiziskās audzināšanas biroju. Daudzi sporta darbinieki guvuši ievērību ar savu darbību laikā no 1956. līdz 1995. gadam. Viņu vidū arī Jānis Dikmanis, Latvijas olimpiskās komitejas priekšsēdētājs.
Vispopulārākie sportaveidi bija basketbols, volejbols, vieglatlētika. Netika aizmirsts arī futbols, peldēšana, teniss, gada teniss, šaušana, šahs, arī golfs, novuss, bumbošana (boulings). Ziemā — gan distanču, gan kalnu slēpošana.
Tolaik rīkotas arī Baltijas valstu sacensības jau nosauktajos sportaveidos, tās aktualitāti nezaudēja līdz pat deviņdesmitajiem gadiem. Notika arī Ziemeļamerikas meistarsacīkstes vairākos sportaveidos, kuros piedalījās Kanādā dzīvojošie tautieši. Sākumā tās notika Kanādā, jo ASV Kanādā dzīvojošos neielaida. Vēlāk gan šo ierobežojumu atcēla. Pirmās Ziemeļamerikas sacensības jau 1954. gadā sarīkoja basketbolisti, vēlākos gados sacentās arī citos sportaveidos.
Tiekas vairāku
kontinentu pārstāvji
Garezerā 1985. gadā notika pirmās latviešu globālās sporta spēles. Sacensības bija labi organizētas, tajās bija pārstāvēts Ziemeļamerikas, Austrālijas un Eiropas kontinents.
1962. gadā Toronto notikušajās meistarsacensībās vieglatlētikā sasniegti labi rezultāti, īpaši lodes grūšanā un diska mešanā vīriešiem. Lodes grūšanā panākumus guva E. Ezeriņš (16,50 m), J. Pūce (15,93 m), diska mešanā — E. Ezeriņš (47,98 m), J. Pūce (47,72 m). Šie rezultāti ir tā laika Latvijas izlases vadošo sportistu līmenī.
Mūsējo prasmes bija gana augstas. To apliecina arī kāds gadījums basketbolā. 1960. gadā Zviedrijas basketbola olimpiskās izlases vīriešu komanda ieradās ASV, lai tiktos ar universitāšu komandām. Amerikas amatieru organizācija aizliedza studentiem spēlēt, piedraudot, ka tā viņi zaudēs amatieru statusu. Arī latviešu Ņujorkas LSB šādu atļauju nesaņēma. Beidzot atļāva neoficiālu treniņspēli: zviedri uzvarēja ar 88:70. Taču vidējo valstu sporta pārvalde neņēma vērā aizliegumu un spēlēja piecas dienas vēlāk, tiesa, bez vairākiem koledžu audzēkņiem. Vidējo valstu komanda uzvarēja Zviedrijas olimpisko izlasi ar 72:62.
Tik tālu
nemet
Kanādas latviešu sportists Juris Pūce 1968. gadā sasniedza tā laika trešo labāko rezultātu pasaulē diska mešanā — 64,40 m. Latvijā disku tik tālu nemet. Mehiko olimpiskajās spēlēs viņš diemžēl startēja neveiksmīgi. Ceļā uz Minhenes spēlēm Juris guva traumu un pēc tam startēja tikai vietējās nozīmes sacensībās.
Izcilā ātrslidotāja un riteņbraucēja Silvija Burka 1973. gadā uzvarēja daudzcīņā junioru konkurencē, bet 1976. gadā pieaugušo konkurencē kļuva par pasaules čempioni, kā arī sasniedza pasaules rekordu daudzcīņā.
Vēlāk Silvija pievērsās riteņbraukšanai, kur arī guva labus rezultātus. 1982. gadā Monreālas olimpiskajā trekā Silvija Burka — Lovella sasniedza jaunu pasaules rekordu 1 km distancē.
(No grāmatas
“Trimdas latviešu sporta vēsture 1945.—1995.”)
