Kokneses novadā ir apdzīvotā vieta Birznieki. Tur kādreiz lepni slējās arī Pētera Stučkas tēva dzimtās mājas “Vecbirznieki”. Līdzās ir “Mazjaunbirznieki”, kuriem padomju laikos piešķirts Stučkas rajona sakoptākās sētas nosaukums. Tāda šī vieta ir joprojām — kā daļa no brīvdabas muzeja. Mājas saimnieks Arvīds Čulka ir sirms vīrs, kurš dzimis tajā gadā, kad dibināja Latvijas valsti. Cienot savas mājas cēlājus, viņš piemiņai uzlicis akmeni, un uzraksts uz tā vēsta: “Vickapu ģimenei par mūža darbu no 1913. gada”.
Arvīda kungu kopā ar kādu vīru sastopu pie mājas runājam. Atbalstījies uz kūjiņas, viņš atņem sveicienu un, kā mani pazīdams, iesāk stāstu par šīs mājas vēsturi.
— Šajā pusē esat kopš bērnības?
— Jā. Vietu sauc par Birzniekiem, un apkārt bija tādas mājas kā “Jaunbirznieki”, “Vecbirznieki” un citas. Mans tēvs rentēja zemi Pētera Stučkas tēva saimniecībā, kura bija lielākā šajā apkārtnē. Vairāk kā simts hektāru. Tad gan saimniecība vairs nepiederēja Stučkam, bet bija pārdota kādam Bukļēvičam. Dzīvoju kaimiņos, noskatīju par sevi astoņus gadus jaunāku meiteni un apņēmu par sievu. Viņa bija šīs mājas jaunā saimniece Marta. Tādus kā es, kuri ieprecas un dzīvo sievas mājā, sauca par iegātņiem. Nebija plānots, bet ko darīt — Marta jau divi gadi kā aizgājusi no dzīves. Māju atstāja mantojumā mazmeitai. Viņai pašai sava ģimene, māja Jelgavā un šurp atbrauc tikai brīvdienās, atvaļinājumā. Arī dēls dzīvo Jelgavā.
Lūdza atdot
laukakmeņus
— Bet jūs joprojām paliekat uzticīgs dzimtajai vietai?
— Pagājušajā ziemā mazmeita mani paņēma pie sevis, es jau te neesmu spējīgs viens dzīvot. Tik vasarā atbraucu kā uz kūrortu.
— Esat dzimis vienā gadā ar Latvijas valsti. Nākamgad svinēsiet pusapaļu jubileju?
— Tā vajadzētu būt, ja sadzīvos. Dievam acīs nevar lēkt. Redzu, dzirdu, saprašana arī ir, savu mājas telefona numuru, mazmeitas un mazdēla, arī dēla no galvas atceros.
— Jums pie mājas piemiņas akmens. Kā tas tur nonācis?
— To uzliku Vickapiem par godu. Viņi šo zemi 1913. gadā no kādiem Muraškiem nopirka. Tā mūra kūts, ko redzi, bija divreiz lielāka un galā liels šķūnis. Tas kara laikā nodega. Tur, kur tu mašīnu noliki, bija liela klēts. Divi brāļi visu šo sacēla savām rokām. Brauca pie kaimiņiem un lūdzās, lai laukakmeņus atdod. Paši tos saveda, sašķēla. Mūrēja, bez šaubām, meistari. Tāpēc brāļu piemiņai uzliku akmeni. Cik tur taisnības, cik manas gudrības, bet tā likās pareizi.
— Dīķi aiz mājas arī viņi raka?
— Tas mans darbs. Pirms četriem gadiem izraku. Sieviņa piekrita, uztaisījām, lai paliek par piemiņu no mums tiem, kas te dzīvos.
Sešu zirgu
zeme
— Abi ar sievu te visus gadus saimniekojāt?
— Ar Martu kopā nodzīvojām 65 gadus. Bija mums divdesmit govju un seši zirgi. Tagad saimniecībai pieder 40 hektāru zemes. Agrāk to mērīja citādi, zirgos, un 20 hektāru bija viena zirga zeme. Latvijas laikā tā nebūt liela saimniecība. Atceros, tēvs rentēja sešu zirgu zemi. Ap 36. gadu par zemes renti saimniekam gadā maksāja 1000 latu. Liela nauda tā bija. Salīdzinājumam — govi varēja nopirkt par 20, labu zirgu par 100 latiem. Pienu pārdevām piena kombinātam un varēja labi dzīvot. To, cik grezni dzīvoja sievas brālis, apliecina, piemēram, mēbeles — komplekts ar sešiem grezniem krēsliem, dīvāns un liels spogulis. Vācu laikā viņš nopirka kabrioletu, kuru vēlāk iemainīja pret motociklu. Vairāk to mašīnu ar zirgu vilka nekā brauca. Tolaik arī degviela, mašīneļļa bija deficīts. Lai tiktu pie benzīna, lielu blatu vajadzēja, un daļēji tas bija arī risks.
— Māja vēl stipra un ilgi stāvēs.
— Ir jau laikazobs apskādējis. Logus vajadzētu mainīt. Precīzi nepateikšu, bet celta tā ap 32. — 36. gadu. Ap to pašu laiku arī saimniecības ēkas. Tur, kur tas mans akmens stāv, bija vecā pirmā māja. Tur mana sieviņa divpadsmit gadu nodzīvoja. Interesanti paskatīties, kāda jaunā māja uztaisīta. Ja gribat, parādīšu arī no iekšpuses, tai ļoti liels pagrabs. Divi cilvēki to uzcēla. Ja reiz esat atbraucis, apskatieties.
Čekai pieteicās
paši
Nočīkst durvis un esam iekšā. Lēnām, uz kūjiņas atbalstījies, sirmais saimnieks mani ved. Māja ir dzīva, katra lieta “runā” no astoņdesmit gadu senas vēstures. Pie sienām fotogrāfijas. Trauki, kumodes, skapji, krēsli un galdi. Grīdām pamatīgi plati dēļi. Tie esot tepat no tuvējā meža. Netālu bijis gateris. Krievu laikos istabas pārtaisītas par dzīvokļiem. Solīdi cilvēki no Latgales te dzīvojuši. Vienā galā bija arī Čulku istabas.
“Nāc, parādīšu, kā jaunībā izskatījos pats un mana sieviņa. Visu laiku jau tāds vecs nebiju. Beidzu mežsaimniecības skolu Raiskumā. Nāca kara laiks un piespieda mani ar knipi.” Te sirmais vīrs ietur pauzi un jautā: “Kāds tev noskaņojums? Es tāds nacionālistiski noskaņots.” Saku, ka es arī uz to pusi. “Tad varu pateikt atklāti — piecus gadus slēpos. Šinī pašā mājā. Kopā ar sievas brālīti. Līdz nolēmām paši čekā pieteikties.”
— Par ko jūs gribēja arestēt?
— Jaunībā biju aizsargs. Plātīzeris, lielīgs dikti. Pēdējā iesaukumā tiku Latvijas armijā. Dienēju Vidzemes divīzijas sakaru pulkā, vilku telefonus. Kad 1940. gadā ienāca sarkanie, pārgāju Tautas armijā. Tas vēl pie Kirhenšteina valdības. Kad vācietis jau bija, kā saka, pie apkakles, mūs, jaunos, mānīja, sakot, ka notiek kara mācības. Nedēļu pēc kara sākuma, neko nepaskaidrojot, mūs vienkārši demobilizēja. Teica — brauciet mājās. Bijām Gulbenē. No turienes ar vilcienu nokļuvām Madonā un tālāk līdz “Mazjaunbirzniekiem” kājām. Vācu laikā divus gadus mācījos Mežsaimniecības skolā.
“Manos gados
nedrīkst melot”
Runādami nonākam pie liela skapja, no kura saimnieks ceļ laukā lielas bildes. Pretī veras simpātiska tumšmate izteiktām lūpu līnijām. Tā Martas kundze jaunībā. “Un šito pazīsti?” jautā Arvīds, rādot kāda nopietna jaunekļa bildi. Atzīstos — nē. “Šitas pats, kas te klabinās jums priekšā. Fotogrāfijas tapušas ap 1943. gadu, pirms mūsu kāzām.” Kādā citā fotogrāfijā grezni ģērbta kundze. Tā toreizējā jaunekļa māte. Viņa nākusi no lielas ģimenes, kura Ilūkstes pusē dzīvoja. Martas bērnība nav bijusi viegla, jo abi vecāki nomiruši, kad viņai bija seši gadi.
— Un kā slapstīšanās beidzās?
— Zem grīdas bija bunkurs. Kad jutām briesmas, līdām tajā, bet sievas brālim bija tuberkuloze, bieži klepoja, un klusi nosēdēt viņam bija grūti. Pēc tam, kad tuvējā mežā čekisti nošāva vairākus dzimtenes ienaidniekus partizānus vai, kā citi sauca, bandītus, kuri līdzīgi kā mēs slēpās, 1949. gadā padevāmies. Čekisti prasīja, lai izstāstām visu taisnību par sevi. Nesen pie manis ciemojās kāds vīrs no Jumpravas, kurš interesējās par tiem, kurus tur reiz mežā nošāva.
— Esat īstens latvietis, kā teicāt — nacionālists?
Vecajam vīram aizlūst balss, kad viņš saka:
— Esmu gan. Ar sirdi un dvēseli.
— Kādi jums šķiet jaunās Latvijas 20 gadi?
— Ir jau labi. Nezini, kā tas ir, kad no katra krūmiņa jābaidās. Labi, ka varam tā kā tagad izrunāties ar tevi.
— Vai no vieniem kungiem neesam pārdevušies citiem?
— Bez Eiropas Savienības, domāju, mēs kāda guberņa tagad būtu. Šodien vairs bez tā nevar iztikt. Mana paaudze vēl, bet, cik novēroju, tagad neviens negrib fiziski strādāt. Labi, ka ir tāds Krievārs, kurš manu zemi, tos 40 hektāru, apkopj. Strādā labi, cepuri nost. Krievu laikos tādu ķīmiju gāza virsū, ka eglītes blakus mežā bija sarkanas, nevienas sliekas zemē nebija. Tagad redzu, ka zeme dzīva. Nemeloju, manu zēn, manos gados vairs nedrīkst melot.
