Laiks ir kā dzēšgumija, kas no atmiņas izdzēš mazsvarīgo, atstājot vien neaizmirstamākos mirkļus. Arī no ceļojumiem laika gaitā izkristalizējas spilgtākie notikumi. Kad Kristaps Jēkabsons ar draudzeni pērn posās uz Maroku, viņš noteica: “Jāuzvelk baltas botas, varbūt vēl par prezidentu ievēlēs!”. Tieši tolaik masu saziņas līdzekļi vēstīja par nemieriem vienā vai otrā Āfrikas valstī. Pāris reižu arī Marokā. Kā no krāsainiem mozaīkas gabaliņiem Kristapa stāstījums veido šīs Ziemeļāfrikas valsts tēlu.
Izpētot tūrisma firmu piedāvājumus, secinājām, ka ceļojums izmaksātu ap tūkstoš latu. Tāpēc nolēmām braukt uz savu roku — tā gan brauciens iznāk lētāks, gan valsti var pamatīgāk iepazīt. Uz Maroku devāmies ar pārsēšanos Frankfurtē — lidojums turp un atpakaļ abiem ar draudzeni izmaksāja ap 400 latu.
Kā naivi tūristi
Pirms braukšanas daudz bijām lasījuši par Maroku un ielāgojuši — bez kaulēšanās šajā valstī nu nekā neiztikt, ja vien neesi fantastiski bagāts un vari atļauties neiesaistīties šajā cenu minēšanas spēlē. Pirmajās dienās, ko pavadījām Fezā, ar kaulēšanos gāja grūtāk, nekā bijām iedomājušies. Pirmkārt, tāpēc, ka reti kurš tirgotājs runāja angliski, vairāk par divām standartfrāzēm nemācēja, bet tas viņiem netraucēja nekaunīgi uzmākties, kamēr nebijām palikuši vismaz par 50 dirmām (apmēram 5 eiro) nabagāki. Otrkārt, tirgotāji nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un tik viegli cenu nemaz nenolaiž, tas izdodas vien tad, ja mēģini nepirkt noskatīto lietu — neviens marokānis negrasās to pieļaut, un tad jau tik jānosaka sava cena. Lai arī šur tur izdevās nokaulēt pat 200 dirmu (aptuveni 20 eiro), tomēr nepameta sajūta, ka vietējie mūs bija pieskaitījuši naivajiem tūristiem, jo mēs ceļojām saviem spēkiem, nevis ar firmas palīdzību. Toties mēs bijām spiesti ātri apgūt viņu valodu, jo, zinot trīs vārdus marokāņu valodā — naam (jā), la (nē) vai šokran (paldies), mēs ne tikai varējām risināt tirgošanās sarunas, bet arī iegūt vietējo labvēlību.
Pret smaku
piparmētru lapiņa
Vecpilsētas tirgū, ko sauc par medinu, preces un arī atkritumus ved tikai ar ēzelīšiem vai zirgiem, jo citam transportlīdzeklim te ir par šauru. Tas vēl vairāk pastiprina sajūtu, ka ceļojam ne tikai telpā, bet arī laikā.
Viendien, bezmērķīgi klaiņojot pa medinas jeb tirgus šaurajām ieliņām, kas vienmēr ved uz leju un nekad nebeidzas, ar vietējo gidu, kuri paši mums uzmācās, palīdzību nokļuvām tenerijā. Tā sauc vietu, kur dabīgā veidā krāso ādas. Tur mūs uzveda apmēram trešā stāva terasē, no kuras labi varēja pārskatīt visu krāsošanas procesu. Smaka tur bija tāda, ka vai jāvelk gāzmaska, tāpēc viens no gidiem pie ieejas mums katram iedeva piparmētras zariņu, lai, to smaržojot, atgaiņātu nepatīkamo aromātu. Viņš arī pastāstīja, ka visdārgāk esot krāsot ar dzelteno krāsu, jo to iegūst no dārgās garšvielas safrāna. Safrāns ir pasaulē visdārgākā garšviela, kurai raksturīgs savdabīgs rūgtens aromāts un izteikta garša. Tās ir dienvidzemju krokusa ziedu drīksnas vai stiebriņi. Lai iegūtu 125 gramus safrāna, nepieciešams vairāk nekā 20 000 krokusu, katra drīksna ir jānoplūc ar rokām, pēc tam tās izkaltē.
Savukārt oranžo krāsu iegūst no hennas, bet sarkano — no magonēm. Ādas vispirms balina ar baložu mēsliem, ko iepērk no zemniekiem, kuriem tas ir savdabīgs bizness. Interesanti, ka ādu krāsotava nav vis kaut kur nomalē, bet gan pašā vecpilsētas vidū.
Protams, ekskursijas beigās mums piedāvāja iegādāties kaut ko no ādas izstrādājumiem — tur bija viss, sākot no čībām, somām, jostām, makiem un beidzot ar dekoriem, lādēm un krēsliņiem.
Par ēdieniem
nekaulējas
Ikdienas precēm cenas lielākoties bija tādas pašas kā Latvijā. Tūristiem no Anglijas, Vācijas vai ASV droši vien pusdienas par četriem eiro šķita pat ļoti lētas, bet ne mums. Par ēdieniem gan te nekaulējas. Bija arī ļoti lētas lietas. Piemēram, ripuli garšīgas maizes te varēja nopirkt par sešiem santīmiem. Abi labprāt ēdām vietējo ēdienu — tadžīnu. Tie ir podiņā sautēti dārzeņi ar gaļu (arī kamieļa) vai zivi. Baudāmi bija arī ēdieni no kuskusa (līdzīgi mūsu putraimiem — aut.). Atšķirībā no manas draudzenes, kura nevēlējās iedzīvoties vēdera problēmās, es pagaršoju gan gliemežu buljonu, ko no liela katla pārdeva uz ielas, gan kaut ko līdzīgu kebabam ar aizdomīgi sarkanu gaļu iekšā.
Ar uguni jāmeklē
Alkoholiskie dzērieni gan vai ar uguni meklējami, un katrā pilsētā tas bija jauns piedzīvojums. Protams, lai kāds vietējais parādītu ceļu, atkal ir jāmaksā, un tad viņš tevi aizved uz kādu klusāku medinas nostūri, kur, avīzēs ietītus, pārdod alkoholiskos dzērienus. Marokāņi kā jau musulmaņi, protams, tos nelieto. Šajā ziņā ļoti noderīga bija mūsu Marokas grāmata no “Another Travel Guide” sērijas, kurā bija nodrukātas pilsētu kartes ar atzīmētām alkohola iegādes vietām.
(Turpmāk vēl)
Lēta un smieklīga dzīvošana
Nakšņošana Marokā bija lētāka nekā citur — divvietīga istabiņa diennaktī maksāja 15 eiro. Taču kāda tā bija! Liela daļa no vietām, kur mēs apmetāmies, nav pat saucamas par viesnīcām vai hosteļiem, patiesībā tās bija viesiem izīrētas istabas privātmājās bez jebkāda servisa. Klientus viņi vienkārši “medī” pie iebraucošajiem autobusiem. Dažas telpas bija tādas, ka vienkārši bija grūti saņemties, lai ieietu baismīgajā dušā. Vienā no namiem mums bija tik maza istabiņa, ka ikreiz, tajā ienākot, mēs smējāmies. Apguļoties ar roku un kāju pirkstiem varēja aizsniegt pretējo sienu.
Toties katram viesu namam bija jumta terase ar galdiņiem, kur ēst avokado, dzert vīnu, lasīt grāmatu un, galvenais, satikt citus ceļotājus, lai dalītos pieredzē. Putni rītos te čivināja tā, it kā mēs būtu laukos vai mežā. Sen kaut ko tādu nebiju dzirdējis. Protams, vēl agrāk pirms putniem, tu pamosties no skaļruņos izdziedātiem aicinājumiem uz rīta lūgšanām. Bieži gadījās, ka nakšņojām mājā pa vidu vairākiem minaretiem, un ar pāris minūšu atstarpi tajos visi sāka klaigāt, tad jūties kā pirmās formulas sacensībās. Pēc lūgšanām pamazām mostas visi medinas darbarūķi, un pa logu ienāk ne tikai skaņas, bet arī smaržas.
Cita realitāte
Ja kāds domā, ka sēdēt kamielim mugurā ir patīkami, lai pamēģina. Vismaz mani šis “transportlīdzeklis” absolūti nevilina. Pēc 10 kilometru “brauciena” kamieļu karavānā nonācām berberu telšu pilsētiņā, kur mūs jau gaidīja siltas vakariņas un vietējo berberu dziesmas bungu pavadījumā. Pēc tam, protams, piedzīvojumu stāsti un piedāvājums nelegāli šķērsot Alžīrijas robežu, kas esot tikai dažu desmitu kilometru attālumā. No tā gan mēs atteicāmies un līdām savā teltī gulēt, mēģinot aptvert, ka esam īstā tuksnesī — tieši tādā, kādu rāda filmās. Te pat esot uzņemta filma “Zvaigžņu kari”.
Ap pieciem mūsu jautrais gids visus bez žēlastības modināja un aicināja paskraidīt aiz kāpām “darīšanās”, jo tualeti te neviens tūristu ērtībām nav iekārtojis… Un tad jau pustumsiņā brienam augstas smilšu kāpas smailē, lai ieraudzītu pirmos saules starus. Sākumā ir tikai trīs krāsas: melnā, smilšu tumši sarkanā un zilā. Skats fantastisks, it kā būtu citā realitātē.
***
Ceļojuma laikā mēs pieredzējām tik daudz no dabas pretstatiem, ka nav iespējams pateikt, kas patika visvairāk — braucām cauri sniegotām kalnu grēdām, apskatījām košu palmu ieleju, gulējām tuksnesī, bet jau pāris dienu vēlāk lasījām gliemežvākus okeāna krastā… Bet varbūt tie bija cilvēki, kas patika visvairāk? Vai mistiskā medinas atmosfēra? Vienīgi, jāsaka godīgi, sajūtas, ka esam tādā Āfrikā, kādu to parasti iedomājas, te gan nebija. Lai gan no uzmācīgiem tirgotājiem, kuri pat bija gatavi ar kuģi mums uz Latviju savu paklāju atsūtīt, mēs baidījāmies tikpat ļoti, kā būtu baidījušies no lauvām.
