Ivans Burikins no Aiviekstes pagasta 18. novembrī svinēs 65. dzimšanas dienu. Par to, ka dzimis vienā dienā ar Latviju, Ivana kungs joko: “Dzimšanas dienas rītā izeju laukā un paskatos apkārt — man par godu pie katras mājas izkārts sarkanbaltsarkanais karogs! Protams, ka jūtos pacilāts!”
Sevi uzskata
par Jāni
Ivans Burikins dzimis 1947. gada 18. novembrī Krustpils rajona Variešu ciema Antūžos. Antūžu septiņgadīgajā pamatskolā ieguva pamatizglītību un atceras, ka jau skolas laikā viņu dēvēja par Jāni, nevis Ivanu. “Uz burtnīcām rakstīju Jānis, nevis Ivans, tāpēc arī uzskatu sevi par Jāni, visi radi un draugi mani tā sauc. Atmodas laikā jutu tādu nievājošu apkārtējo attieksmi — kāpēc sevi dēvēju par Jāni, ja pasē rakstīts Ivans? Mans tēvs bija latvietis, māte — krieviete, tāpēc uzstāja, ka dokumentos jābūt rakstītam Ivanam, bet domāts jau Jānis vien bija. Visu mūžu esmu vārdadienu svinējis 24. jūnijā, to atceras visi mani tuvākie radi, draugi, arī bijušie kolēģi,” stāsta jubilārs. Vēlāk Ivans Burikins Saukas profesionālajā vidusskolā apguvu mehāniķa profesiju un kādu laiku Pļaviņu padomju saimniecībā strādāja par iecirkņa mehāniķi. Kādreizējā Stučkas rajona “Lauktehnikā” pāris gadu pabija par vecāko inženieri, bet tūristu bāzē “Mežezers” apmēram trīspadsmit gadu bija sagādes daļas priekšnieks.
Izkonkurē pārējos
Pēc tūristu bāzes “Mežezers” slēgšanas jubilārs zaudējis darbu, tāpēc nācies domāt, kā turpmāk pelnīt iztiku. “Tas notika 1991. gadā. Tā kā man bija ķēriens darbā ar cilvēkiem, pieredze ēdināšanas jomā un zināju, kā strādāt ar pārtikas precēm, nolēmu izveidot savu uzņēmumu — autoveikalu. Reisos sāku braukt ar žigulīti, sākumā mazus attālumus, jo bija liela konkurence — uz vienu apdzīvoto vietu bijām vismaz trīs četri konkurenti. Desmit gadu “vilkāmies” divatā pa vienu maršrutu. Tikai pēdējos gados pārējie neizturēja slodzi, un tagad esmu palicis viens. Šajā laikā ir nomiris tik daudz cilvēku! Attālums no mājas līdz mājai vietām ir pat desmit kilometru. Sākumā bija tā, ka, nobraucot desmit, divdesmit kilometru garu maršrutu, jau varēju izdzīvot, pietika nopelnītā. Tagad braucu no Pļaviņām uz Koknesi, Bebriem, Klintaini, Aivieksti, Krievciemu, un tikai tad man rentējas strādāt. Braucu trīs reizes nedēļā, dienā vairāk nekā simts kilometru.
Kopā jau 25 gadus
Par to, ka vairāk nekā divdesmit gadu ir izdevies saglabāt savu biznesu, jubilārs lielu paldies saka savai otrajai pusei — Marijas kundzei. “Ar pirmo sievu izšķīros, taču laulībā piedzima meita Ilona, kura man dāvājusi sešus mazbērnus — trīs puikas un trīs meitenes. Nākamgad ar Mariju svinēsim kopdzīves 25 gadus, lai gan neesam oficiāli precējušies. Viņa daudz palīdz darbā, jo reisos dodamies divatā — Marija fasē produktus, pārdod un atbild par tīrību un kārtību. Vīrietim vienam tas nebūtu pa spēkam. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc tik ilgi esmu noturējies šajā biznesā,” atzīst Ivana kungs.
“Darbs ir interesants, bet smags, jo ikdienā bieži sastopos ar vientuļiem pensionāriem. Redzu, kā cilvēki laukos ir spiesti izdzīvot ar 60, 70 latiem mēnesī. Ko viņi var atļauties par šādu naudu? Tikai izlaist garu! Atbalstu viņus, cik vien spēju, aizdodu arī naudu, ja kāds lūdz, bet to nevar darīt bezgalīgi. Man tomēr ir cienījams vecums, domāju, varbūt arī man ir jādodas pensijā?” prāto jubilārs.
Pļaušanas čempions
Par vienu no lielākajām vērtībām jubilārs uzskata veselību, kas ļoti atkarīga no mums pašiem. Ivana kungs tic astrologu prognozēm un horoskopiem: “Esmu apmeklējis astrologus, sazvanos ar speciālistiem, jautāju, ja kas neskaidrs. Uzskatu, ka horoskopi daudz ko ietekmē — cilvēka pašsajūtu, noskaņojumu un veselību. Zinu, kur organismā ir mani “vājie punkti”, kas jāsargā, tāpēc trenējos, lai uzturētu sevi formā. Regulāri apmeklēju Odzienas pamatskolas sporta zāli un Kokneses peldbaseinu.”
Vēl viena jubilāra aizraušanās ir pļaušana ar rokas izkapti. Arī šovasar viņš piedalījās vairākās sacensībās un guva godalgotas vietas, piemēram, sešpadsmit vīru konkurencē Gulbenes novada Litenē izcīnīja uzvaru.
Labu fizisko formu izdevies saglabāt arī tāpēc, ka daudzus gadus bijis zemessargs Aizkraukles 55. kājnieku bataljonā. “Tur vienmēr dzimšanas dienā saņēmu īpašus sveicienus, arī tagad puiši mani atceras, kaut esmu jau veterāns,” stāsta Ivana kungs.
Ballei nevar atrast muzikantus
Dzimšanas dienas svinēšanu saistībā ar Latvijas valsts proklamēšanas dienu bērnībā un jaunībā Ivana kungs daudz neatceras. Laikam 1988. gadā šajā dienā Kokneses pusē pārdrošnieki mastā bija uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu, par ko izcēlusies varena jezga. “To, ka man dzimšanas diena ir valsts svētkos, apzinājos tikai pēc neatkarības atjauno-
šanas, kad 18. novembri ar plašiem pasākumiem sāka atzīmēt visā Latvijā. Protams, esmu lepns un pacilāts, ka piedzimu tieši 18. novembrī, tā ir viena no svarīgākajām svētku dienām valstī. Viens trūkums gan tam ir — 60. dzimšanas dienai tuvākajā apkārtnē nevarēju atrast ne vakara vadītāju, ne muzikantus, jo visi bija aizrunāti svētku pasākumiem,” teic Ivana kungs.
Šogad jubileju svinēšot mājās, jo liela balle ar dejām līdz rītam bijusi 60. dzimšanas dienā. “Atbrauks bērni un mazbērni, tuvākie radi un draugi, lustes jau būs, tikai mājās. Tagad tādi laiki — nevar pārāk šerpi dzīvot! Esmu ļoti lepns, ka par mani uzrakstīs “Staburagā”, tā šogad būs viena no skaistākajām dāvanām,” teic jubilārs.
