“Biju šokēta, kad laikraksta “Staburags” 9. novembra numurā izlasīju rakstu “Nepateicība ir pasaules alga”, kurā kāda lasītāja pauda neapmierinātību ar veterinārārstu Dāvida Kleimaņa un Ingara Vuškāna darbu,” saka koknesiete Iveta (uzvārds zināms — aut.).
“Jau sen gribēju piezvanīt “Staburagam”, lai abiem veterinārārstiem pateiktu paldies, bet, kā jau dzīvē gadās, ko neizdari tūliņ, tas aizmirstas.
Šovasar izsaucu ārstus pie savas ļoti slimās kucītes. Viņi ātri atbrauca, saspricēja sunīti un atstāja zāles. Turklāt pieteica, ka par suņa veselību viņiem var zvanīt jebkurā diennakts laikā. Diemžēl zāles bija ļoti grūti iedot, zvanīju veterinārārstiem, tad viņi manu sunīti aizveda uz klīniku. Katru dienu viņi ziņoja, kā “slimniecei” klājas. Varēja just, ka ārstiem rūp mana sunīša liktenis. Viņiem nauda nebija svarīgākais, viņi pat nerēķināja ceļa izdevumus un arī par sunīša ārstēšanu klīnikā paņēma simbolisku maksu. Diemžēl kucīte bija ļoti veca un viņas slimība pārāk ielaista, tāpēc pēc nepilna mēneša viņa devās uz labākiem medību laukiem. Bet es zinu, ka veterinārārsti par viņas dzīvību cīnījās līdz pēdējai dienai, un tas atviegloja manas zaudējuma sāpes.
Cilvēki savā vietā — tā var teikt par Dāvidu un Ingaru. Es vairākiem cilvēkiem esmu ieteikusi vērsties pie šiem speciālistiem, ja saslimis viņu mīlulis. Vēlāk no viņiem esmu dzirdējusi tikai cildinošas atsauksmes.
Manuprāt, vēstules rakstītājas mestais akmens ārstu darba lauciņā ir nelāgs pārpratums. Uzskatu, ka viņi to nav pelnījuši.”