Aizvadītajā nedēļā gatavojām dārzeņus pārdošanai — šķirojām kartupe-
ļus, sīpolus, burkānus, bietes. Vasarā agros kartupeļus pārdodu nakts tirgū Rīgā, bet rudenī ik sestdienu dodos uz Salaspils tirgu, tur kartupeļus pārdodam paši.
Tagad lielākie darbi apdarīti, arī dārzeņus ziemai cilvēki jau sapirkuši. Esmu novērojis, ka pircēju skaits gadu gaitā ir krietni samazinājies. Domāju, zemniekus izkonkurējuši lielveikali, darba laika dēļ daudzi nevar apmeklēt tirgu, bet veikali atvērti arī pēc pieciem, sešiem vakarā. Kartupeļu cenas mazumtirdzniecībā ir līdzīgas kā pērn, taču vairumtirdzniecības cenas ir dramatiskas — pieci, seši santīmi par kilogramu, pagājušajā gadā tās tomēr bija nedaudz lielākas. Saradies ļoti daudz uzpircēju, kuri dārzeņus lēti iepērk Polijā. Arī Skrīveros daudzi vasarā pārdeva zemenes no Polijas, uzdodot par vietējām.
Par notikumiem Latvijā un mūsu pusē lielākoties uzzinu televīzijā un radio. Ar lielu interesi vēroju reģionālās ziņas, tajās vismaz parāda, kā reāli dzīvo cilvēki, nevis politiķu nebeidzamos strīdus. Liekas, ka pie varas esošajiem nerūp kā te, Latvijas laukos, klājas zemniekiem, ar kādu birokrātiju jātiek galā, lai vispār varētu darboties. Šķiet, visiem kontrolētājiem galvenais ir sodīt, iekasēt sodanaudu, nevis sekmēt izpratni, ieteikt veiksmīgāku risinājumu problēmai vai kā citādi cilvēcīgi palīdzēt.
Pagājušajā nedēļā Saeimas deputāti pieņēma likuma grozījumus, kas noteic, ka no 2015. gada referendumu rosināšanai būs jāsavāc apmēram 154 000 parakstu. Līdz šim vajadzēja 10 tūkstošu. Manuprāt, tas bija lieki, uzskatu, ka daudz efektīvāk būtu referenduma prasītājiem likt samaksāt visus ar to saistītos izdevumus. Lai taisa kaut vai katru dienu, bet katrs par savu naudu, nevis būtu jāmaksā no valsts budžeta. Ja tu veikalā gribi desu, kāpēc man par to jāmaksā? Pērc pats par savu naudu! Ja grib viedokli, tad izdevumus par tā uzzināšanu katrs prasītājs lai sedz pats.
Izglītības un zinātnes ministrija aizvadītajā nedēļā piedāvāja nepiešķirt valsts finansējumu 162 augstākās izglītības studiju programmām, kurām trūkstot kvalitātes. Izglītības un zinātnes ministrs Ķīlis rosina šajās programmās studējošos mācības pārtraukt. Uzskatu, ka tas ir ļoti pareizi. No Latvijas daudzi jaunieši aizbrauc arī tāpēc, ka pēc studiju beigšanas nevar atrast darbu — iegūtā izglītība nav pieprasīta. Neviens neseko līdzi tam, vai profesijas būs vajadzīgas, dabū tikai naudu programmu realizācijai un “dragā”, bet ko lai iesāk jaunieši, kuri ieguvuši nevajadzīgu izglītību? Ir jāizvērtē, ko valstij vajag, kas nepieciešams, lai augstskolās nesagatavotu potenciālos bezdarbniekus.
Vēl viena liela problēma Latvijā, arī Aizkraukles reģionā, ir pensionāri, kuri, izglītību ieguvuši padomjlaikā, jau sen varētu ļaut strādāt jaunajiem, bet nē — sēž “iesildītā” vietā, kamēr jauns, spējīgs, ideju pilns, izglītots un ambiciozs jaunietis ir bezdarbnieks. Uz pirkstiem var saskaitīt, cik no šiem strādājošajiem pensionāriem ir progresīvi domājoši, atvērti un elastīgi, turklāt daudziem, pat vadošiem darbiniekiem, ir ļoti vājas datorprasmes. Lai dod vietu jaunajiem un paši dara ko daudz piemērotāku un patīkamāku — audzina mazbērnus. Katram savs laiks. Protams, ja būtu pietiekami daudz darba vietu, tad citādi, bet jaunajiem ir ģimene, bērniņi, ko lai viņi iesāk? Un tad te, Latvijā, nenovērtēti un nevajadzīgi viņi dodas projām, veselām ģimenēm aizbrauc, arī no mūsu paziņu un radu loka ļoti daudzi ir aizbraukuši, daļa nedomā atgriezties.
Sākot ar nākamā gada 1. janvāri, visām trūcīgajām personām noteikšot vienādu garantētā minimālā ienākuma līmeni — 35 lati mēnesī. Līdz šim tas bija Ls 45. Pēdējos gados mūsu valstī ir savairojušies ļaunprātīgi šī pabalsta saņēmēji, kuri varētu, bet nevēlas strādāt. Latvijā ir izveidojusies tāda patērētāju kategorija, kas sagādā daudz darba sociālā dienesta darbiniekiem, kuri tādus liekēžus apčubina un pabaro. Nu kam mums tādus vajag? Kādreiz tik daudz sociālo darbinieku nebija. Tagad darba vietu šajā jomā ir daudz.
Uzmanību sev atkal pievērsis partijas “Par dzimto valodu” līderis Vladimirs Lindermans. Pagājušajā nedēļā tiesa noraidīja Lindermana prasību pret bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi — Freibergu, viņš no eksprezidentes par goda un cieņas aizskaršanu gribēja piedzīt 5000 latu lielu morālo kompensāciju. Šis cilvēks un viņa rīcība ir absolūti mūsu valstij nelojāla. Manuprāt, mēs, latvieši, esam pārāk iecietīgi, un Krievijā jau sen ar tādu Lindermanu būtu tikuši galā.
Piektdien Kokneses novadā, Likteņdārzā, bija liels pasākums — Skatu terases, vēlējumu sienas atklāšana. Likteņdārzā esmu bijis pirms pāris gadiem, kad to vēl tikai sāka veidot. Pret šīs atceres vietas veidošanu man ir pozitīva attieksme — tā ir vajadzīga. Tikai ļoti negribētos, ja šis dārzs paliktu kā piemineklis, par kuru varēs teikt — reiz bija tāda tauta “latvieši”, viņi šo Likteņdārzu iekopa… Esmu skeptiķis un domāju, ka mēs, latvieši, kā tauta ilgi nebūsim. Jaunie aizbrauc projām, bet vecie nomirst.
