Ieintriģēti un arī nedaudz izbrīnīti ir tie, kuri uzzina par Janas Vitkovskas gleznu izstādi. Vispirms Janas darbi bija eksponēti viņas dzimtajā Secē, tagad tos var apskatīt Staburagā un vēlāk arī citos pagastos. Interesanti, ka mākslai Jana pievērsās, dzīvojot un strādājot Anglijā, un arī piedalījās pirmajā izstādē, bet, atgriežoties Latvijā, atklāja sevī jaunus talantus. Kādus? Par to saruna ar jauno sievieti.
Īpašs vārds
pirmdzimtajam
— Kāda bija jūsu motivācija doties uz Angliju?
— Toreiz aizbraucu ar domu vienu gadu pastrādāt, lai pēc tam atgrieztos Latvijā un studētu. Strādāju vienkāršu darbu fabrikā, un veicās labi. Tā es tur aizkavējos ilgāk — četrus gadus. Tomēr, kad piedzima dēliņš, atgriezos Latvijā. Lukasam Aivim tagad ir astoņi mēneši. Pirmais ir manis dotais, bet otrs vīra izvēlēts vārds. Kaut kur lasīju, ka mākslinieki saviem pirmdzimtajiem dēliem dod vārdu Lukass. Kāds tam izskaidrojums, nezinu.
— Kāpēc atgriezāties Latvijā?
— Negribēju, lai mans bērns izaug svešā valstī. Tam ir vairāki iemesli. Bostonā, kur dzīvoju un strādāju, liela daļa pusaudžu lieto narkotiskās vielas un alkoholu. Protams, lietot vai nelietot ir atkarīgs no paša cilvēka, bet saskarsme ar šīm negācijām bērniem skolā vai ielās ir tik un tā, un es baidos, vai audzināšana var kaut ko ietekmēt. Es nevēlos, lai šajā vidē būtu mans bērns. Latvijā tomēr ir citādi, arī skolas, manuprāt, ir labākas, ar augstāku izglītības kvalitātes līmeni. Savulaik mātei teicu — atgriezīšos Latvijā, kad piedzims bērns, un tā arī notika. Citā valstī nav arī nekā sava — tikai darbs un mājas.
— Sapnis par augstskolu nav piepildīts?
— Vēl ne. Gatavojos apmeklēt studiju sagatavošanas kursus, bet šobrīd mācīties nav iespēju. Gan jau vēlāk, kad dēliņš paaugsies. Domāju, ka neko neesmu nokavējusi. Man šķiet — ja būtu devusies uz augstskolu uzreiz pēc vidusskolas, nebūtu sasniegusi augstu izglītības līmeni, jo tam vajadzīga dzīves gudrība un briedums, un tas katram veidojas atšķirīgi. Atceros, vidusskolā apmeklēju autovadītāju kursus un nekā nevarēju iemācīties teoriju. Kad nesen to darīju, pēc pusotra mēneša apliecība man jau bija rokā. Viss vieglāk “iegāja” galvā. Ar gadiem cilvēkam pret mācībām ir nopietnāka attieksme, arī motivācija, kāpēc to darīt, ir skaidrāka.
— Kādā jomā vēlaties studēt?
— Humanitārajā. Esmu sākusi apgūt žurnālistiku, jo skolas laikā padevās rakstīšana. Tomēr man patīk arī matemātika, tāpēc domāju par grāmatvedības kursiem. Tā ka man vienlaikus patīk gan kaut kas ļoti konkrēts, piemēram “papīru” kārtošana, gan arī radošs — gleznošana.
— Sen ar to nodarbojaties?
— Vienmēr paticis to darīt, un arī māte skaisti zīmē. Viņai gan tuvāka floristika, bet man — māksla. Jau skolā piedalījos vizuālās mākslas olimpiādēs, vidusskolā rakstīju arī dzeju. Interesanti, ka, beidzot skolu, dzejas rakstīšanas vēlme izsīka pati no sevis. Tā gluži dabiski.
— Par ko bija dzejoļi?
— Par mīlestību un salauztu sirdi, kā jau pusaudžiem raksturīgi. Nereti tā laika dzejoļus pārlasu, un daži pašai patīk joprojām. Laikam kādā konkrētā brīdī cilvēkam dzīvē ir “klikšķis”, kad atveries kam jaunam, un gleznošanai vislabvēlīgākais laiks izrādījās Anglijā.
Gleznas ar
vērienu
— Kas pamudināja?
— Tur ir vairāk vajadzīgo materiālu. Ieej jebkurā veikalā un vari nopirkt visas gleznošanai nepieciešamās lietas — kanvu, krāsas, otas. Latvijā viss jāmeklē un arī tad grūti atrast piemērotāko. Vienā brīdī radās iedvesma, ka man vajag zīmēt.
Bostonā atklāja galeriju “Giles52Gallery”, kuru vada sieviete vārdā Leslija. Aizgāju, lai mani nedaudz pakonsultē. Parādīju savus darbus, un viņa ieteica piedalīties izstādē kopā ar citiem jaunajiem māksliniekiem. Manas gleznas bija visnetradicionālākās. Pārsvarā strādāju ar akrilu, patīk skicēt arī ar ogli. Gribētu apgūt gleznošanu ar eļļas krāsām, jo tās šķiet īpaši sulīgas un noturīgas, bet to vajag mācēt. Nevar vienkārši piesēsties pie audekla un gleznot ar eļļu — jāatrod īstais otas pieskāriens.
— Vai ir gribējies pievērsties mākslas studijām?
— Ir. Kas zina, varbūt sākšu mākslas studijas. Bija iecere pamācīties pie viena krievu mākslinieka, bet tā neīstenojās. Tagad strādāju pēc savas izjūtas. Nez kāpēc, man šobrīd tuvākā ir melnā krāsa, lai gan drūma noskaņojuma manī nav. Vienlaikus patīk arī citi toņi — rozā, zaļie un zilie, bet noteikti ne brūnie un bēšie. Neprotu ar tiem strādāt. Šīs krāsas kaut kā “nezīmējas”.
Vienam ūdens, otram citplanētieši
— Kas bija pirmie jūsu darbu vērtētāji?
— Draugi. Pēc tam katrs gribēja, lai arī viņam kaut ko uzgleznoju. Cilvēki prasa arī sienas gleznojumus. Vislabprātāk veidoju lielformāta darbus, arī tādas gleznas, kas sastāv no vairākām daļām. Manās izstādēs tādas redzamas. Nelielā laukumā man grūti izpausties. Tāpēc strādāju, kad bērniņš guļ, lai varu izvērsties pa visu istabu.
Gleznoju visu, ko tobrīd jūtu. Ir dabasskati, ziedi, īpaši kallas, kas ir manas mīļākās puķes. Rozes gan nepadodas, tāpēc necenšos tās zīmēt.
— Kādas bijušas atsauksmes?
— Esmu dzirdējusi dažādas, bet vairāk pozitīvas. Katram ir savs viedoklis par lietām un par to, kādam jāizskatās mākslas darbam. Man patīk kritika, ja vien tā ir konstruktīva un vietā. Interesanti bija, kad tantes mājā apgleznoju sienu. Izveidoju zīmējumu ar ūdenslāsēm. Viņas mazais dēliņš tās uzskata par citplanētiešiem un katram veidojumam jau devis savu vārdu.
Bērnību atceras
atrakciju parkā
— Kādus vēl talantus esat sevī atklājusi?
— Esmu cilvēks, kurš nevar ilgi nosēdēt bez darba. Nav svarīgi, ko, bet, galvenais, lai ir, ko darīt. Tāpēc zīmēju, kaut ko parakstu, nodarbojos ar pērļošanu. Patīk arī piedzīvot asas izjūtas, piemēram, vizināties “amerikāņu kalniņos” un pēc iespējas ātrākos karuseļos — tā, lai uzceļ augstu gaisā un vēl uzmet! Bostonā ar draugiem gājām uz atrakciju parku atcerēties bērnību. Tajos “trakākajos” nācās braukt vienai, jo neviens cits nepiekrita to darīt. Iepatikusies arī ēdiena gatavošana. Gleznot sāku Anglijā, bet gatavošanai pievērsos, kad atgriezos Latvijā. Te šai nodarbei ir vislabākie apstākļi, un tas ir tik jauki pārsteigt savējos ar kādu ēdienu. Labprāt cepu kūkas un cepumus.
“Sapņu vīrietis” — mūmija
— Kas jūs spēj pārsteigt?
— Mans sapnis ir aizbraukt uz Ēģipti, jo mani allaž saistījusi šīs valsts kultūra. Skatos dokumentālās filmas par Seno Ēģipti un apbrīnoju izrakumus, mūmijas un kapenes. Esmu atradusi informāciju, kā mumificēja faraonus. Atceros, kad biju Britu muzejā Londonā, vispirms devos uz Ēģiptes istabu, kur aiz stikla bija īsta mūmija. Tad es vien nopūtos un izdvesu, ka tas ir mans “sapņu vīrietis”. Draugi par to smējās! Nofotografēju mūmiju no visiem rakursiem, un tagad attēlam atvēlēta īpaša vieta manā fotoalbumā. Kaut attēlos, bet apbrīnoju arī Ēģites piramīdas. Tas ir pārsteidzoši — ko tādu izveidot. Arī citur ir saistošas lietas. Bijām ekskursijā Ziemeļigaunijā, skatījāmies ūdenskritumus. Kad kaut ko tādu redzi, nevari aptvert, kā var veidoties tāds dabas brīnums. Tik skaistus un aizraujošus brīžus gribas redzēt un piedzīvot arvien biežāk.
