Es savā kalendārā trešdienu biju atzīmējusi ar lielu melnu apli — tas nozīmē, ka mošķu diena klāt un jāpērk lētie cepumi, ko pacienāt Helovīna svinētājus. Bet Indriķis tā izrīkojās, ka man tagad kauns ielās parādīties. Iedomājieties, trešdienas vakarā pie dzīvokļa durvīm zvana. Kamēr aizskrienu lūpas uzkrāsot, pie durvīm pieskrien Indriķis, domādams, ka radi lauku labumus atveduši un nevar tās atvērt. Bet tur sapulcējušies ap 10 ķirbīšu, nāvīšu un raganiņu un prasa saldumus vai piesola izjokot. Protams, ieraugot Indriķa nikno ģīmi, puse pazuda, bet pārējiem viņš skaidri un gaiši pateica: “Es pats gribu saldumus!” Viens “velnēns” no maisa izvilka konfekti un viņam iedeva. Bet ko tagad kaimiņi par mums padomās (es pazinu viņu bērnus)? Droši vien visiem stāstīs, kādi mēs nabagi un skopuļi.
Vispār jau man tā Helovīna diena patīk. Tikai, manuprāt, to vajadzēja pielāgot Latvijas situācijai. Piemēram, šajā dienā pa mājām maskās staigā pensionāri, jo valdība taču par viņiem pēdējos gados neliekas zinis — pensijas neindeksē, piemaksas nepieliek, bet cenas veikalos kāpj kā pasaku pupa debesīs. Vismaz viņi uz svētku rēķina savāktu sev kādus ziedojumus.
