Māmiņa vakarā piezvana un pajautā, vai mazdēliņš jau guļ. Uzzinājusi, ka neguļ, sāk mācīt savu dēlu, ka maziem bērniem ir jāiet gulēt laikus. Pēc tam seko lekcija par veselīgu ēšanu un pamācība par rītdienas darbiem. Viņa grib tikai labu — šāda aizbildināšanās jaunos vecākus sāk dzīt izmisumā.
Māte nevar atsvabināties no vēlmes kontrolēt savus pieaugušos bērnus. Vīrs kontrolē katru savas partneres soli un neļauj pieņemt patstāvīgus lēmumus. Ne māte, ne vīrs neapzinās, cik apgrūtinoša var būt šāda kontrole. Ir dažādi cēloņi, kāpēc cilvēki grib viens otru kontrolēt, bet sekas vienādas — tas grauj attiecības, uzticēšanos un pašapziņu.
Jāsaglabā
privātums
“Es vīru nekontrolēju, nepārbaudu viņa telefonu, neatbildu uz viņa telefona zvaniem, ja viņš nav palūdzis to darīt. Pa kabatām nerokos un pat naudasmaku neaiztieku. Ja no tā vajag izņemt naudu, tad palūdzu, lai pats izņem un iedod. Es cienu viņu un viņa lietas, jo mazliet privātuma attiecībās ir jābūt,” šādi attieksmi par vēlmi kontrolēt vīru pauž Laine. “Tā ir necieņa”, “Es nekad to nedarītu”, “Man nav vajadzības pārbaudīt vīra kabatas un telefonsarunas”, “Es tik zemu nekad nenolaidīšos” — šādas un līdzīgas atziņas pauž uzrunātie vīri par savām sievām un sievas par saviem vīriem. “Kaut viņiem nekad nerastos vajadzība to darīt! Dažkārt kabatu pārbaude vai telefonsarunu pārskatīšana ir pirmais līdzeklis, lai saprastu, ka partneris melo,” atzīst Santa.
20 gados apprecējās un pāris gadu dzīvoja laimīgi. Kad rozā brilles nokrita, piezagās neuzticēšanās. Bet varbūt brilles nokrita tāpēc, ka vīrs meloja — par savu dzīvi saka Santa.
Darbojas kā
detektīvs
“Ja rodas aizdomas, tad kabatu pārbaude vairs neliekas pazemojoša. Aizdomas tik ļoti tevi grauž, ka tās kļūst stiprākas par cieņu. Mūsu ģimenes problēma — vīrs naudu nospēlēja spēļu automātos, bet pats to noliedza. Viņš man stāstīja, ka priekšnieks samaksājis mazāk, nekā solījis. Kam tad tu prasīsi par savu vīru — mammai, radiem? Man bija kauns, un man bija vajadzīgi pierādījumi, pirms sāku skaļi par to runāt. Pirmos mājienus biju saņēmusi no vīra darba kolēģiem, tādēļ meklēju pierādījumus. Skatījos veikala čekus, tajos var redzēt, kurā veikalā un cikos cilvēks iepircies. Ja blakus spēļu zālei nakts stundās veikalā pirktas cigaretes, tad tas jau ir pirmais pavediens. Viens šāds čeks vēl nav pierādījums. Bet regulāri pirkumi šajā veikalā rada aizdomas. Kāpēc, beidzot vakara maiņu, cilvēkam ir jāmet liels loks, lai nokļūtu mājās? Vai tā ir sakritība, ka vīrs iepērkas blakus spēļu zālei? Pēdējo punktu aizdomām pielika vīra kabatās atrasti spēļu žetoni. Viņš vairs nevarēja izlocīties ar meliem. Sarunā viņš atzina, ka spēlē. Attiecībās iezagās neuzticība. Lai ko vīrs darīja, pirmā doma — viņš melo! Sākās mūžīgie pārmetumi, līdz abi sākām viens otru krāpt. Vīrs to atklāja, pārskatot manas telefonsarunas un īsziņas. Es nemēģināju to noliegt, un laulība beidzās ar šķiršanos,” šādi noslēdzas Santas stāsts.
Nelaiž vaļā
bērnus
Laulību var šķirt, nepatīkamo mēģināt aizmirst un galu galā sākt jaunu dzīvi. Citādi ir, ja māte grib kontrolēt savus pieaugušos bērnus — šādos gadījumos cīņa ir ilgstoša.
“Mana ģimene ar kontrolēšanu saskaras regulāri. Vīram ir vairāk nekā 30 gadu, un viņu joprojām māte mēģina kontrolēt. Viņa kontrolē savu vīru, savu meitu un arī savu jaunāko dēlu. Mans vīrs nevar ciest, ja viņu kontrolē un kāds mēģina uzspiest savu gribu. Māte grib zināt, cikos katrs iet gulēt, cikos ceļas, ko un cik apēd. Tas viss vēl nieks. Situācija kļuva neciešama, kad uzzināja, ka esam saderinājušies. Tad sāka kontrolēt, ko mēs darām, kā atpūšamies. Ja atpūtāmies šķirti, tad viņai vienmēr bija savs viedoklis par to, un viņa vīram sāka stāstīt, cik slikta esmu. Apprecējāmies pa kluso. Tas viņai bija liels trieciens, jo viņa bija izplānojusi dēla kāzas. Tās bija jāsvin trīs dienu garumā ar lielu viesu pulku, ar stilistiem, frizieriem, grimētājiem. Par nenotikušajām lielajām kāzām vainota tieku es,” situāciju laulības dzīvē ieskicē Liene. Māte jūtas apdraudēta, jo nevar turpināt realizēt savus kontroles mehānismus, un Liene ar vīru negrasās mātei piekāpties.
“Tur roku
uz pulsa”
Kontroles mehānismi var būt dažādi. Ne visi kaitē apkārtējiem. Dažkārt kontroles mehānismu cilvēki ieslēdz tikai attiecībā uz sevi. “Patīk “turēt roku uz pulsa”” — šādi savu vēlmi kontrolēt situāciju raksturo Eva.
“Es jūtos droši un pārliecināti tikai tad, ja kontrolēju situāciju. Kad zinu — es atradīšu izeju, par simts procentiem zināšu, kas jādara. Kontrolēt situāciju man nozīmē būt drošai, ka mani nepiekāsīs, neapmuļķos un nepievils. Es kontrolēju, lai justos droša, pārliecināta par sevi. Ja esmu izprātojusi rīcības plānu A, B, C un D variantos, tas dara mani drošu. Ja solās būt smaga darba nedēļa visās frontēs, man ir vajadzīgs rīcības plāns A, B, C. Ja uzbrūk negaidīti darbi, lietas, apstākļi — paiet kāds laiks, līdz es aklimatizējos, spēju savākties un sākt domāt — kontrolēt situāciju. Es nelienu cilvēku privātajās lietās un neko neokšķerēju tajās, bet man nepieciešama sajūta par kontroles esamību, sajūta, ka “turu roku uz pulsa”. Es nekoriģēju otra dzīvi, bērnu dzīvi, bet tomēr man ir jābūt drošai, ka es esmu tā, kas nosaka situāciju. Ļoti spilgti tas izpaudās, kad mācījos braukt ar auto. Apmācības sākumā es situāciju nekontrolēju, un man bija nenormāls stress no tā, ka esmu iemesta citos apstākļos, kas man ir sveši. Ja zinu, kur man jābrauc, kas man jādara un es to protu izdarīt — jūtos labi, pārliecināti un droši. Vēlme pēc pilnīgākas kontroles manī tikai vairojas, bet es mēģinu to pieklusināt,” stāsta Eva.
Atsakās
no alkohola
“Kontrole veido manas attiecības ar alkoholu. Proti, man bail, ka alkohola ietekmē vairs nespēšu kontrolēt sevi. Man tas liekas drausmīgi, ka pēc tam jāizjūt kauns, ko esi sarunājis, sadarījis. Bet, no otras puses, ir interesanti uzturēties lietotāju kompānijā. Līdz brīdim, kad kāds pazaudē savu robežu un jau vairs “nefiltrē”, ko saka, runā. Tad tas kļūst nožēlojami,” par sevi un kontroli saka Sonora. Sieviete pastāsta, ka viņai atmiņā ir iesēdušies mātes un tēva brāļi — visīstākie alkoholiķi. “Diendienā redzēju, kādu postu nodara alkohols. Varbūt tas ietekmēja domāšanu. Tāpat vēlāk, kad draugi, paziņas dzēra, darīja lietas, ko pēc tam nožēloja. Man liekas, es jau tā dzīvē par daudz ko jūtos vainīga, kur nu vēl, ja būtu morālās paģiras pēc alkohola lietošanas. Man šķiet, ka tad es vispār zemē ielīstu no kauna uz mūžīgiem laikiem,” atzīst Sonora. Alkohols viņas uztverē ir ļaunums, kura dēļ izjūk ģimenes, cilvēki zaudē darbu, dzīvi. “Nu, kādēļ tas vajadzīgs? Mirklīgas baudas dēļ? Nu tad jau labāk apēdu saldējumu — tas nodara nenozīmīgu ļaunumu tikai manai veselībai, nevis līdzcilvēkiem. Apkārt tik daudz negatīvo piemēru — ģimene, kurā vīrs strādā ārzemēs, sieva Latvijā ar bērniem. Viņš atbrauc reizi trijos, četros mēnešos. Nezinu, kā tur, bet te es viņu vēl neesmu redzējusi skaidrā. Es iedomājos sievu — tā jau veci redz trīs reizes gadā un tad vēl ne dienu nav skaidrā. Murgs!”
