“Latvijas karaokes čempionātā piedalījos nejaušības pēc — mani pierunāja,” saka trešās vietas ieguvēja Ieva Grīsleja, kura pārstāvēja Aizkraukles reģionu. Visā Latvijā čempionātā sacentās ap 500 neprofesionālu dziedātāju, bet pusfinālā iekļuva ap 30 labāko.
“Ieviņ, nu tak
uzdziedi!”
— Kāpēc nolēmāt piedalīties karaokes čempionātā?
— Mani pierunāja interešu biedri. Aizkraukles pilsētas svētkiem jūlijā mans tēvs bija izveidojis viena vakara ansambli “Ka tik ne tā”, lai “iesildītu” grupu “Keksi”. Kad Aizkrauklē sākās atlase karaokes čempionātam, divi no ansambļa man teica: “Ieviņ, nu tak uzdziedi!”. Organizatoriem bija tik biezs dziesmu katalogs kā enciklopēdija — simtiem dziesmu latviešu, krievu, angļu, franču un citās valodās. Izvēlējos dziesmu “Atgriešanās” no rokoperas “Lāčplēsis”. To nekad uz skatuves nebiju dziedājusi, bet tā man ļoti patīk. Uztraukuma nebija. Līdz tam man karaoke saistījās ar iereibušu cilvēku bļaustīšanos mikrofonā, bet, kad konkursa organizators Andris Drozdovs paziņoja uzvarētājus, kuriem jādzied pusfinālā, nodomāju — tas laikam ir nopietni, un, ja reiz esmu tādā pasākumā iekūlusies, tad jātiek līdz galam un ar godu. Pusfinālam izvirzīja Ditu Zemzariņu un mani, bet vīriešu konkurencē — Jāni Sniedziņu un Māri Gabrānu. Patika, ka sievietes vērtēja atsevišķi.
— Kur notika pusfināls un fināls?
— Klubā “Friends” viesnīcā “Radisson Blue Latvija” Rīgā. Tur ir karaokes zāle ar modernu aprīkojumu. Pasākums bija ļoti labi noorganizēts, Andris Drozdovs ir punktuāls cilvēks, visu bija pārdomājis.
— Kā veicās citiem no mūsu puses?
— Dita neatbrauca, bet puiši finālā neiekļuva. Kopumā konkurence bija liela — labi vokālisti no visas Latvijas.
Dāma uz
čemodāniem
— Ko dziedājāt?
— Pusfinālā dziedāju “Lady is a tramp” no Ellas Ficdžeraldas repertuāra. Tā ir dziesma par dāmu uz čemodāniem. Viņa ir ļoti aktīva, visu laiku ceļo, viņai nepatīk svinības ar miljonāriem un politiskās spēles. Finālā dziedāju “My baby just cares for me” no Ninas Simones dziesmām. Tulkojumā tas nozīmē — mans dārgais rūpējas par mani. Tā ir dziesma klasiskā džeza stilā. Man bija vienalga, žūrijai patiks vai nē, jo šis stils man ir vistuvākais un labi padodas.
— Abas dziesmas angļu valodā…
— Māte man teica, ka es angļu dziesmas, klausoties līdzi, esmu dziedājusi jau divu gadu vecumā bez nevienas “šķības” nots. Pati to nevaru apstiprināt, jo neatceros. Angļu valodu mācījos tikai skolā.
— Cik angļu dziesmu ir jūsu repertuārā?
— Nemaz nezinu, daudz. Bet, ja publika pieprasa, dziedu arī latviešu šlāgerus.
Saņem medaļu
— Ar kuru grupu labprāt kopā uzdziedātu?
— Ar “Dakotu” kantri stilā.
— Karaokes konkursā cerējāt uz godalgotu vietu?
— Šoreiz mans mērķis nebija gūt godalgu, bet labi nodziedāt. Aizkraukles neprofesionālo dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi” piedalos jau astoņus gadus, taču vislabākais vērtējums ir bijusi tikai ceturtā vieta. Šajā konkursā gan ir gribējies labāku vērtējumu, taču laikam neizdevās “noķert” vietējās publikas noskaņojumu. Trešā vieta karaokes čempionātā — tas man bija liels pārsteigums. Bet tā ir laba vieta, vissliktākā ir otrā un ceturtā — tad nomāc doma, ka varēja taču labāk, bet mazliet pietrūka. Saņēmu arī medaļu un iespēju doties uz Stokholmu.
— Kas bija žūrijā?
— Finālā mūsu sniegumu vērtēja dziedātāji Jana Kay, Sabīne Berezina, Ira Krauja — Dūduma, Viktors Lapčenoks, pagājušā gada karaokes čempionāta uzvarētāja Nadja Maņkeviča, mūzikas producents Anatolijs Hvojnickis un citi.
Balva — arī
ovācijas
— Dziedāt koncertā uz prāmja bija obligāti?
— Brauciens uz Stokholmu nebija obligāts, to mums piešķīra kā balvu, bet līdzbraucējiem bija atlaides. Līdzi aicināju vīru un vienu domubiedru, ar kuru kopā šad tad koncertos dziedam. Uz prāmja mani un citus pieteica kā karaokes čempionāta laureātus, un publika bija ļoti atsaucīga, skanēja aplausi un ovācijas. Dziedāt bija viegli, iepriecināja ļoti labais tehniskais nodrošinājums. Pirmo reizi braucu ar prāmi un pirmo reizi biju Stokholmā. Taču tur lietus gāza kā no spaiņiem, tādēļ vienas dienas laikā neko daudz neapskatījām, bijām vecpilsētā, redzējām sardzes maiņu. Radās iespaids, ka Zviedrijā ir skarba vide.
— Ekskursiju gidu vadībā nebija?
— Esmu individuāliste, man nepatīk lielas grupas, priekšroku dodu triju četru cilvēku grupai, tā ir daudz interesantāk.
Kokteilis
viesiem
— Ikdienā daudz dziedat?
— Parasti, kad mazgāju traukus vai esmu dušā. Vīrs nesaka neko, bet meitas tad sauc, lai daru to klusāk vai paciešos līdz rītam, jo varēšu taču dziedāt visu nākamo dienu, kad viņu nebūs mājās. Ir dienas, kad nedziedu nemaz. Koncertiem gatavojos cītīgāk, tie ir dažas reizes gadā. Karaokes aparatūras mums mājās nav.
Pirms pāris gadiem, savā 30 gadu jubilejā, koncertu sarīkoju viesiem. Zvanīju radiem un draugiem, aicināju — atnāciet, es jums mazliet padziedāšu! Skrīveru kultūras namā noīrējām mazo zāli, un viesiem uzdāvināju dziesmu kokteili, bija jauki. Tas bija kā atskats uz nodzīvoto laiku, uz paveikto.
— Ģimenē arī citi dzied?
— Kopā ar vecāko meitu esmu piedalījusies Skrīveru dziedošo ģimeņu konkursā, bet abām meitām pašlaik skatuve nepatīk, tā rada uztraukumu. Vīrs ir tehnisks cilvēks, viņš pasākumos nodrošina skaņu, tas ir viņa vaļasprieks.
Pirmā profesija plauktiņā
— Kāda ir jūsu profesija?
— Esmu ieguvusi vidējo speciālo izglītību apģērba dizainā, taču šo profesiju esmu nolikusi plauktiņā, tā man nav pie sirds. Izmantoju, kad vajag koncertiem darināt skatuves tērpus. Kādreiz mazliet esmu mācījusies aktiermākslu muzikālajā teātrī, ir jāprot ne tikai dziedāt, bet arī iejusties tēlā. Arī tas tagad noder. Toreiz aktiermākslu mācījos kopā ar Jūliju Ļahu, kas “UgunsGrēkā” tagad tēlo Santu, un Ingu Misāni — Grasbergu, kura spēlē Viktoriju. Viņas kļuva par aktrisēm. Ar Ingu man joprojām ir draudzīgas attiecības.
— Varbūt kādreiz profesija iepatiksies?
— Nezinu, varbūt, bet pašlaik tirgū nebūtu noieta. Izmācījos par grāmatvedi, un šajā darbā strādāju jau vairāk nekā trīs gadus, mani darba devēji ir uzņēmēji, pati viņus sameklēju. Šādu profesiju izvēlējos, jo darbs ar skaitļiem man labi padodas — kad vadīju Skrīveru pasta nodaļu, vajadzēja rakstīt pārskatus, visiem cipariem bija jāsakrīt, un tas šķita viegli, man ir analītiskā domāšana. Par grāmatvedi sāku strādāt “trekno gadu” beigās, tagad grāmatveža profesija vairs nav tik pieprasīta, ir sīva konkurence. Kamēr vien uzņēmējiem veiksies, tikmēr arī man būs darbs.
Vajag “parakņāties” sevī
— Grāmatvedība un mūzika — kā tās sadzīvo?
— Ja lietas, ko darām, atbilst iekšējai būtībai, tad viss kārtībā, viss iznāk. Reizēm cilvēki ar prātu izdomā, ko gribētu darīt, bet neiznāk, un viņi sitas kā ar pieri pret sienu. Varbūt cilvēki neapzinās savus iekšējos resursus. Ir iedomu un iekšējā pasaule — tava varēšana. Reizēm arī man gadījies skriet ar pieri sienā, bet kāda jēga? Labāk “parakņāties” savos iekšējos resursos un pameklēt ko piemērotāku. Sevi jāpavēro no malas. Šad tad pameditēju — apsēžos, aizveru acis, asociācijas, iedomas aiziet projām, un manī ielīst tāda kā dievišķa gaisma. Pēc tam ir vieglāk, jo vairs neesmu piesārņota ar iedomām.
Dziedāšana ir mans vaļasprieks. Man ir tuvs džezs, tas atbilst manam raksturam. Ir tuvs roks, blūzs, balādes. Kādreiz domāju — varbūt mācīties džeza klasē? Mācīties tikai sev — tas būtu jauki, taču Latvijā tāda mūzika nav pieprasīta, te nebūtu perspektīvas. Ar tādu izglītību varbūt varētu dziedāt Amerikā, Brodvejā, bet vai es tur tiktu, vai savā dzīvē paspētu?
Patīk balss kā
griezīga rīve
— Kuri dziedātāji jums patīk?
— Mani fascinē amerikāņu rokmūzikas dziedātāja un komponiste, sešdesmito gadu hipiju kustības pārstāve Dženisa Džoplina, viņas personība, balss, kas ir griezīga kā rīve. Patīk arī Rods Stjuarts, kuram ir piesmakusi balss, Selīna Diona, Sezārija Evora, kas savu karjeru esot sākusi tikai 60 gadu vecumā. Bet vismīļākā grupa man vienmēr ir bijusi un paliks rokgrupa “E.L.O”.
— Ir gribējies kādam māksliniekam līdzināties?
— Kādreiz, televīzijā skatoties, kā dzied Marija Naumova, mamma man piebikstīja — tu taču arī tā spēj! Es viņai nenoticēju. Varu citiem māksliniekiem no sirds aplaudēt, par viņiem jūsmot, tomēr es negribu būt tāda kā citi, gribu būt es pati.
— Ticat veiksmei?
— Aklai veiksmei es neticu. Katrs pats ir savas dzīves meistars. Ir cēloņu un seku likums — ja ir darbs, varam plūkt tā augļus. Bet tos nevar plūkt mūžīgi, var pienākt mirklis — viss, nekā vairs nav. Tāpēc savu vaļasprieku nepametīšu un turpināšu dziedāt, mazgājot traukus.