Pats copi “uz dzīvo” visbiežāk izmantoju ezeros. Protams, lielākā problēma ir sagādāt kvalitatīvas un pareizā izmēra mazās zivtiņas, kas līdaku un asaru pastiprinātas barošanās periodos mēdz nolīst dziļi zālienos, kur vieglāk noslēpties, bet makšķerniekam un līdakām grūtāk tikt klāt.
Tā kā ezeros visbiežāk cope notiek no laivām, tad, braucot un pētot iespējamo vietu, izvēlos tādu rajonu, kur varu izdarīt nelielu iebarošanu dzīvo zivtiņu ķeršanai un, lai ieekonomētu jau tā īso rudens dienu, varētu uzreiz arī iemest līdaku makšķeri. Vienmēr laivā līdzi ir arī spinings ar mānekļu kasti. Ko darīt, ja mazās tiešām neķeras? Lielas un neapšaubāmas priekšrocības ir tiem, kam zināmi karūsu dīķi un ar smeļamo maiļu tīkliņu var zibenīgi tikt pie kārotajām zivtelēm. Protams, vienam otram tūlīt būs atziņas, ka ar šādu maiļu tīkliņu var tikt pie maza izmēra karūsiņām, bet tas pareizais lielums ir samakšķerējams tikai ar makšķeri, un bieži vien tas ir pailgs process. Tomēr iesaku ar karūsiņām būt uzmanīgiem, jo derētu padomāt par to, vai izvēlētajā ūdenskrātuvē viņas vispār dzīvo. Ja viņu tur nav, tad var gadīties visādi, jo līdakām, kā likums, vislabāk garšo tās, ar kurām viņas ir barojušās līdz šim.
