Līdaku makšķerēšanai ar dzīvo zivtiņu man ir sagatavoti divi fīdera kāti ar testu līdz 80 gramiem un garumu no 3,60 līdz 3,90 metriem. Kāpēc tieši fīderi? Manuprāt, tie ir kā radīti ne vien gruntsmakšķerēšanai, bet arī līdaku copei ar dzīvo zivtiņu. Stingrs kāts un elastīga spicīte ļauj izdarīt tālus metienus neriskējot, ka mazā zivtiņa metiena brīdī var norauties no āķa. Turklāt, pievelkot plēsoņu pie laivas un pateicoties lokanajai spicei, nav jābaidās, ka tā šādā slodzē varētu pārlūzt.
Ir divu veidu makšķerēšana ar dzīvo zivtiņu, un katrai no tām ir nelielas, taču diezgan būtiskas atšķirības. Vienā gadījumā ēsmu var kabināt sistēmā, kas “aplikta” ar vismaz diviem āķiem. Vai liekam vienžubura, divžuburu vai trīsžuburu āķus, tas, protams, ir katra makšķernieka paša ziņā. Taču ar šādi iekabinātu dzīvo ēsmu ir jāņem vērā, ka ilgi dzīvot tā nebūs spējīga un vairāk būs domāta lēnai velcēšanai ar vairākām pīppauzēm. Tas viss notiek aptuveni tā, ka izdarām maksimāli tālu iemetienu, jo to pieļauj sistēmas dzelžainais mazās zivtiņas satvēriens. Mirkli nogaidot un uztinot auklu uz spoles, sākam lēnām zivtiņu vizināt pa ezeru. Pāris metru novelkam, pauze, atkal pavelkam, pauze, un tā, kamēr sistēma ir pie makšķernieka. Šādam copes variantam ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, zivtiņai ir dabiska smarža, otrkārt, ar šādu metodi var apmakšķerēt lielākas teritorijas. Īpaši efektīva tā ir tad, ja plēsoņas ir mazkustīgas. Treškārt, tā kā zivtiņa ir “nolipināta” ar āķiem, tad praktiski jau pirmajā copes brīdī līdakai kāds āķis ir jau ieķēries un atliek vien zibenīgi piecirst, lai viņas kaulainajā mutē tas iesakņotos vēl dziļāk, jo galvenais piedzīvojums būs vēl priekšā, kad zaļsvārci vajadzēs izvilkt no ūdens. Lai ar šādu metodi copētu, ir jābūt diezgan lielam klāstam dzīvās ēsmas.
Otra metode vairāk līdzinās gaidīšanas svētkiem. Es šajā gadījumā ņemu divas līdaku makšķeres, no kurām vienu ar dzīvo zivtiņu piemetu pie zālēm, bet otru — klajumā. Jebkuru dzīvo zivtiņu uzkabinu ar trīsžubura palīdzību tieši muguras virsējā daļā starp mugurkaula asaku un augšējo spuru, bet neaizķerot ne vienu, ne otru. Tā ir visstiprākā un izturīgākā mazās zivtiņas ķermeņa daļa, ar kuras palīdzību, izdarot vieglus metienus, zivtiņa neaiziet bojā pat pusstundas laikā. Savukārt tajā brīdī, kad ir notikusi līdakas cope un pludiņš pazudis zem ūdens, ilgi negaidu, jo vismaz 90% gadījumu zaļsvārce savu laupījumu ņem pa vidu. Tātad trīsžuburu āķis viņai jau ir mutē.
