Druvis, par laimi, nav pieredzējis padomju laikus, nav ielikts “pareizajos” rāmjos, tāpēc saruna ar viņu atšķiras no vairākuma citu. Tā ir ne tikai par to, kā jauns cilvēks sāk veidot savu dzīvi, bet arī ieskats mūsdienu jaunatnes vērtību un uzskatu sistēmā. Ieklausoties 21 gadu vecajā puisī, mēģināju saskatīt Latviju, kāda tā būs pēc vairākiem gadu desmitiem.
Jaunieši politikā —
tikai reklāmai
— Mūsdienās daudz runā par to, ka jārada darba vietas, bet reāli nekas nenotiek. Tu atšķirībā no daudziem esi sācis pats savu biznesu.
— Tā ir, cilvēki baidās sākt, bet es nebaidījos un sāku gatavot mēbeles.
— Vai interesējies par to, kas notiek politikā?
— Par politiku neinteresējos vispār. Agrāk bija citādi, bet tad sapratu, ka tur notiek pilnīgas muļķības, tāpēc tā mani pārstāja interesēt. Agrāk darbojos Aizkraukles skolēnu pašpārvaldē, Tautas partijas jauniešu organizācijā, cīnījos, darījām visādas lietas, līdz sapratu — man tas apnicis, jo neko vairāk par solījumiem nesaņēmām. Lielajai politikai jauniešu iesaistīšana ir tikai reklāmas kampaņas daļa. Jauniešus nopietni neuzklausa. Varbūt interesē tikai idejas, bet šaubos, vai kāds nopietni pieļautu, lai jaunietis viņu koriģē, kas un kā darāms.
— Bet, neraugoties uz to, tu un arī citi jūt, ko un kā vajadzētu darīt?
— Vienbrīd nopietni domāju par darbību Jauniešu saeimā. Pateicoties tai, beidzot pieņēma atvieglinātus noteikumus jaunu uzņēmumu veidošanai. Tieši tāpēc arī es izlēmu dibināt savu uzņēmumu. Neatbalstu kredītu ņemšanu darbības sākšanai, jo labi zināms, ka no desmit biznesa idejām labi ja vienu dzīvē izdodas realizēt, bet pārējiem kredītu ņēmušajiem būs tikai problēmas, jo nauda kaut kā jāatdod. Jauniešiem jāļauj rīkoties, jāieklausās viņu idejās, jo daudziem ir pavisam cits dzīves skatījums, un viņi nebaidās darīt, riskēt.
“Malas noslīpētas”
— Lai cik skaists būtu mērķis, akmeņi ceļā uz to gadās lieli un bieži.
— Jā, arī man bija laiks, kad domāju — nekam nav jēgas. Jāapstājas un jāizvērtē savas prioritātes. Ja šis mērķis ir starp manām prioritātēm, jānoliek malā tusiņi, ballītes un jāpastrādā ar savu ideju. Jāmeklē cilvēki, kuri var palīdzēt, investori, jādomā, kā reklamēt sevi. Mūsdienās vissvarīgākais uzņēmumam ir reklāma, un šādas iespējas ir, cik un kādas vien vēlies, maksas un bezmaksas.
— Kāpēc izvēlējies tieši mēbeļu izgatavošanu?
— Pārsvarā tēva dēļ, jo viņš vairāk kā 15 gadu ar to nodarbojas. Viņam ir zelta rokas, un nav mēbeles, ko viņš neuztaisītu. Tas, ka zināju — man vienmēr būs, kam lūgt padomu, palīdzību, iedrošināja sākt ko savu. Savukārt māte vairāk kā 20 gadu strādājusi tirdzniecībā, brālis mācās par mēbeļu dizaineru, interjeristu. Kā saka — visas malas man noslīpētas. Patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Ģimenē esam kā vienota spēcīga komanda, un kopā visam vajadzētu izdoties.
— Kā ar nepatīkamāko biznesa daļu — grāmatvedību?
— Nepatīkama tā ir, bet to drīzumā pats sākšu apgūt. Interesē ekonomika.
Skotijā cirpa eglītes
— Vai mēbeļu izgatavošanai ir visi nepieciešamie darbgaldi?
— Iztiekam ar jau esošo galdniecību īri, un ir vēl daži veidi, kā pagaidām ar šo problēmu tiekam galā, bet tas lai paliek noslēpums. Pašiem ir ēka, telpas, kurās pamazām veidojam savu darbnīcu. Kredītus negribu ne dzirdēt, ne redzēt. Viss top pamazām, ilgāk, toties tas ir mans.
— Kur ņem naudu starta kapitālam?
— Tikko kļuvu pilngadīgs, devos uz ārzemēm. Jūlijā bija dzimšanas diena, un oktobrī jau nokļuvu Skotijā. Nostrādāju divus gadus. Veidoju vainagus Ziemassvētku eglītēm. Tolaik, kā lielāko daļu ģimeņu Latvijā, arī mūsu skāra ekonomikas lejupslīde. Vecākais brālis jau bija devies uz ārzemēm, un es nodomāju — mājās būs par vēl vienu ēdāju mazāk. Braucu ar domu palīdzēt vecākiem. Protams, arī paskatīties, kas notiek pasaulē.
— Kādā brīdī nedomāji tur palikt un turpināt griezt eglītes?
— Eglītes gluži varbūt nē, bet vispār joprojām ir tāda doma, ka varētu aizbraukt, papelnīt naudu un atgriezties mājās. Man, jaunam cilvēkam, tur sākt patstāvīgu dzīvi būtu daudz, daudz vieglāk. Tur uzreiz būtu darbs, nekādu problēmu, nerunājot par algu, salīdzinājumā ar to, ko nopelnu Latvijā. Ja nebūtu sava biznesa, Aizkrauklē nopelnīt ir pilnīgi nereāli. Strādājot Rīgā, maksājot īri vai katru dienu braukājot uz Skrīveriem, pāri paliek smieklīga summa. Tāpēc zinu, ka vēlreiz kaut kad došos uz ārzemēm piepelnīties un naudu likšu galdniecības attīstībā — darbgaldos, instrumentos.
“Esmu nedaudz
vecmodīgs”
— Ir vēl kāda joma, kurā centies nopelnīt?
— Pirms ķerties pie galdniecības, nedaudz izmēģināju, ko nozīmē akciju pirkšana un pārdošana, investēšana. Tas būtu ātrākais veids, kā tikt pie naudas — procenti, dividendes, bet sapratu, ka neko par to nezinu. Iedziļinājos “Forex” valūtas tirgū un uzzināju, ka drīzumā būs kursi šajā jomā. Uzskatu, ka labāk ir sākumā pamēģināt no visa nedaudz, un, tikai saprotot, patīk man tas vai nē, izlemšu, vai to apgūt padziļināti.
— Sava ģimene. Par to tava vecuma cilvēki nedomā?
— Man ir draudzene, un mēs esam runājuši par iespēju kopā doties uz ārzemēm un tur studēt. Demogrāfijas problēmai neesmu pievērsis uzmanību. Man bērnus pagaidām noteikti nevajag. Protams, dzīvē visādi gadās, un atbildību es uzņemtos jebkurā gadījumā, bet esmu dzīves plānotājs. Līdz 25 gadiem apprecēties varētu un nākamajos divos gados domātu par bērnu radīšanu. Vispirms svarīgi stabili nostāties uz savām kājām. Kamēr mētājos, riskēju, meklēju, bērnam šādos apstākļos nebūtu jādzīvo. Apprecēties, dzīvot kopā un radīt bērnus — tā nav manas dzīves prioritāte. Ja divi cilvēki kopā jūtas laimīgi, kāpēc uzreiz jāprecas? Tomēr varbūt esmu vecmodīgs cilvēks, kāzas ir manā dzīves plānā un ģimene — pirmajā vietā.
— Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu latvietis?
— Vispirms jau viņš nav savas valsts patriots, kurš pašaizliedzīgi aizstāvēs Latviju. Man tā ir dzimtene. Ja kāds izrādīs necieņu pret karogu vai citādi, par to ļoti nepārdzīvošu. Jauniešu vidū patriotisms ir uzspēlēts. Kāpēc joprojām, satiekot krievu, viņi no latviešu valodas pāriet uz krievu? Arvien vēl tā notiek, nekas nav mainījies. Un nez kāpēc nevienam nav īpašu iebildumu pret angļiem, vāciešiem, japāņiem? Es par sevi saku: esmu Latvijas pilsonis un zinu savus pilsoņa pienākumus. Tajā brīdī, kad bija jāatdod sava balss referendumā pret otru valsts valodu, nevajadzēja ilgi domāt — man tajā bija jāpiedalās.
Iemācīsimies
toleranci!
— Vai tā neriskējam pazaudēt savu unikalitāti, valsti?
— Bet tie citi — dzeltenā rase, afroamerikāņi ir tādi paši cilvēki kā es. Esmu dzīvojis ārzemēs, saticis daudzus melnādainos un neteikšu, ka viņi ļoti atšķiras no mums. Neredzu iemeslu, kāpēc viņi nevarētu dzīvot arī Latvijā. Ja reiz mums ir dota iespēja dzīvot citās valstīs, gribam, lai mūs tur pieņem, bet kāpēc nevēlamies būt atvērti pret citiem? Mēs esam pārāk maza valsts un savu unikalitāti tik un tā reiz zaudēsim.
— Ārzemēs dzīvojot, Latvijas nepietrūka?
— Pietrūka ģimenes, draugu, bet zeme, valsts — nē. Kā puisim pietrūka latviešu meitenes. Daba ir visur, un varbūt pēc 10 gadiem dzīvošu Ķīnā un saukšu to par savām mājām. Mājas ir tur, kur mīļotie cilvēki, kur tevi gaida. Tas, ka reiz dzīvoju Latvijā, būs palicis vien manā atmiņā un bildēs.
— Kādas ir tavas aizraušanās ārpus darba, mācībām, naudas pelnīšanas?
— Visus brīvos brīžus pavadu ar savu draudzeni. Vēl man patīk šahs, prāta spēles. Organizēju datorspēļu turnīrus un esmu viens no šādu pasākumu aizsācējiem Latvijā.
Tās gan ir pilnīgi muļķīgas pif-paf, šaušanas, lēkšanas, skriešanas un citas spēles. Pirmie ienākumi bija no šādu datorspēļu turnīru, kurā sapulcināju labākos spēlētājus, rīkošanas. Pasaulē šādos pasākumos šobrīd gūst lielas nozīmīgas balvas, pat miljonu dolāru. Pret šādiem pasākumiem Latvijā apkārtējo attieksme ir klaji negatīva. Kāpēc tam jāpiešķir līdzekļi, tas nekam neder utt. Tikpat labi varētu iebilst pret pasaulē pazīstamu operas mākslinieku priekšnesumu finansēšanu vai gleznu galerijas atvēršanu. Katrs esam ar atšķirīgām vēlmēm, un tās savstarpēji jāmācās cienīt.
— Operu un citas mākslas nosauci tāpēc, ka tās tiešām neinteresē?
— Tā nav. Uz operu gan neeju. Grāmatas lasu, teātri un gleznu izstādes apmeklēju labprāt. Iepriekš teiktais nebija par nepatiku, bet salīdzinājumam un par toleranci. Tie ir Padomju Savienības ieaudzināti stereotipi, ar kuriem jauniešiem jācīnās.
Svarīgi zināt, kā kas notiek
— Kādas mūsdienu jauniešiem ir būtiskākās atkarības?
— Sociālie tīkli. Protams, visam ir divas “sejas”, jo šie tīkli veicina saskarsmi starp cilvēkiem. Lai gan tajos neattīstīsi prasmes, kā runāt, kontaktēties cilvēkam ar cilvēku. Uzrakstīt vēstuli ir viens, bet runāt, skatoties acīs, cits. Ir tādi, kuri var uzrakstīt skaistas rindas, bet satiekoties, kad jārunā, rokas trīc.
Sociālie tīkli ir arī laba reklāma. Sliktā puse — tajos pavada parāk daudz laika. Tā vietā, lai dzīvotu, mācītos, pavadītu laiku ar tuviem cilvēkiem, skrietu, spēlētu futbolu, paņem čipšus un kolu, sēž “draugos” un spaidīt “peli” līdz četriem rītā. Tā jau ir atkarība. Viņiem patīk tas, ko viņi dara, lai arī patiesībā nedara neko. Tādi cilvēki ir ļoti kaitinoši, jo pasīvi, vienmēr jābaksta — ej, dari!
— Kas šobrīd vēl nodarbina tavu prātu?
— Pēc 12. klases vēlējos rast sev vietu uz zemes. Nu tas pamazām izdodas. Vēlos ātrāk sākt savu dzīvi bez vecāku atbalsta. Gribas stabilitāti. Apsveru ideju mācīties mārketingu un ekonomiku. Esmu pārlasījis augstskolas pirmā kursa mācību materiālus un saprotu, ka ne tik svarīga ir izglītība kā tāda, bet vajadzība zināt lietas, kā kas notiek. Ne jau diplomam ir nozīme. Ja atradīšu, kā to izdarīt bez naudas izdošanas, es to izdarīšu.
Rutīna man nedraud, jo ir pārāk daudz interešu, kuras nav laika piepildīt. Dzīve ir pārāk plašs jēdziens, un pašlaik es nevaru formulēt kādu vienu mērķi. Plašākā nozīmē tā ir uzņēmējdarbība.
Nesen sāku darboties kā modelis. Bijušas jau dažas fotosesijas. Draudzene sākumā to atbalstīja, bet tagad laikam nedaudz nožēlo. Lai gan veselīga greizsirdība ir tikai jūtu izrādīšana, nekas nosodāms.
