Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, vidējais patēriņa cenu līmenis 2012. gada septembrī, salīdzinot ar 2012. gada augustu, palielinājies par 0,5%.
Precēm cenas pieaugušas par 0,8%, bet pakalpojumiem samazinājušās par 0,4%. 2011. gada septembrī, salīdzinot ar 2011. gada augustu, vidējais patēriņa cenu līmenis pieauga par 0,4%. Pārtikas grupā vislielākā ietekme bijusi cenu kritumam dārzeņiem, jo sezonas laikā cenas samazinājās vidēji par 5,4%. Akciju rezultātā lētākas kļuva desas un žāvējumi (-1,1%), tēja un kafija (-2,1%), sulas un atspirdzinošie dzērieni (-4,7%), piens un piena produkti (-0,3%). Cenas pieauga maizei par 2%, svaigai gaļai — par 3%, augļiem — par 0,9%. Alkoholiskie dzērieni sadārdzinājušies par 2,1%, tostarp alus kļuvis dārgāks par 2,2%, vīns — par 2,1% un stiprie alkoholiskie dzērieni — par 2%. Vidējais cenu līmenis degvielai palielinājies par 3,3%, tostarp 95. markas benzīnam — par 4,3%, dīzeļdegvielai — par 1,6% un auto gāzei — par 3,5%.
Gan Ekonomikas ministrijas, gan dažādu ekspertu prognozes attiecībā uz šīgada vidējo inflāciju ir stipri vien līdzīgas, uzskatot, ka tā nepārsniegs 2,5%.
Uz jautājumiem par inflācijas rādītājiem Latvijā atbild Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs JURIS PŪCE. Viņaprāt, situācija ir normāla, un principā mēs esot sagaidījuši pirmo mēnesi, kad Latvija izpildījusi Māstrihtas kritērijus, kas savukārt ir būtisks solis, lai valsts varētu ieviest eiro.
— Šīgada septembrī, salīdzinot ar augustu, Latvijā konstatēts inflācijas pieaugums 0,5% apmērā, kas ir vairāk, nekā rēķinot mēnesi pret mēnesi tieši pirms gada.
— Faktiski galvenais faktors ir cenu pieaugums apavu un apģērba, kā arī pārtikas segmentā. Vislielākā ietekme pārtikas segmentā ir tam, ka pasaulē kopumā tās cenas pašreiz ir augstas, kam savukārt ir iemesli. Turklāt visi šie iemesli galvenokārt ir meklējami ārpus Latvijas. Tāpēc arī inflācijas rādītāji ir nedaudz augstāki kā pagājušajā gadā. Taču, kopumā ņemot, parasti jau ir tā, ka septembrī pret augustu inflācija ir augstāka nekā vidēji gadā. Vērtējot situāciju kopumā, jāteic, ka gada griezumā inflācija turpina pazemināties. Inflācija šīgada septembrī pret pagājušā gada septembri ir bijusi 1,9% apmērā. Rēķinot 12 gada mēnešu pret 12 iepriekšējiem mēnešiem, šis pieaugums ir 2,9%. Tātad šie rādītāji ir uz lejupejošas līknes. Var teikt, ka šis ir pirmais mēnesis, kad saistībā ar inflācijas rādītājiem Latvija ir izpildījusi Māstrihtas kritērijus.
— Ekonomikas ministrija ir prognozējusi, ka šīgada vidējais inflācijas rādītājs Latvijā būs 2,3%. Kas ir šādu aprēķinu pamatā?
— Tā ir mūsu prognoze 12 gada mēnešiem pret iepriekšējiem 12 mēnešiem. Tā kā pagājušā gada nogalē bija relatīvi lielāks cenu kāpums, mēs ņemam vērā, un inflācijas pieaugums būs nedaudz zemāks, un tendences gan pārtikas, gan naftas produktu tirgū liecina par to, ka vairāku ārējo faktoru ietekme būs ierobežota. Savukārt pozitīvu lomu spēlē iekšējie faktori, no kuriem galvenais ir valdības nodokļu politikā veiktās izmaiņas — gan attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa standartlikmes samazināšanu, gan vairākām citām lietām.
— Vai bažas nerada tas, ka Latvijā vēl nav pilnvērtīgi sākusies apkures sezona, un tiek prognozēts, ka energoresursu cenas pieaugs?
— Mēneša rādītāji šajā gadījumā būs sekundāri. Par apkuri jāteic, ka cenu kāpums būs, un arī te galvenokārt ir jārunā par ārējo faktoru — energoresursu cenām. Taču šis kāpums būs lielāks šīgada novembrī nekā nākamā gada janvārī vai februārī, un tādējādi gada vidējo rādītāju šis faktors būtiski neietekmēs.
— Un tomēr — cik lielu ietekmi uz inflācijas kāpumu varētu radīt apkures sezonas sākšanās un tādējādi arī energoresursu cenu pieaugums?
— Teiksim tā — nosauktajā Ekonomikas ministrijas prognozē apkures sezonas sākšanās ir iekļauta, un nekādus pārsteigumus šis aspekts nevarētu radīt.
— Latvijas ekonomikas rādītājiem ir jāatbilst Māstrihtas kritērijiem vairākus mēnešus pēc kārtas, lai mūsu valsts varētu tikt uzņemta eirozonā. Cik reāli ir tas, ka Latvijai izdosies nepieciešamo laiku noturēties konkrētajos fiskālajos rāmjos?
— Šajā jomā tiem vērtēts nevis gads pret gadu, bet gan 12 mēnešu pret 12 mēnešiem, un, kā jau teicu, šis būs pirmais mēnesis, kad mēs vajadzīgos kritērijus izpildām. Objektīvi nav nekādu faktoru, kas liecinātu, ka mēs prasīto nevarētu izpildīt līdz pat nākamā gada vidum. Domājams, vismaz turpmākos desmit mēnešu mēs noturēsimies vajadzīgajos rāmjos tāpēc, ka objektīvie faktori — inflācijas dzinēji — iekšējā tirgū joprojām nav tādi, lai kļūtu par inflācijas dzinēju.
— Vai ir kādi riska faktori, ko šajā jomā tomēr redzat?
— Galvenais ir tas, ka jau vairākus gadus Latvijas inflācijas izmaiņu iemesli ir ārēji. Tie iemesli, kurus veido iekšējie faktori, nav tik nozīmīgi. Turklāt Latviju dažādi ārējie faktori ietekmē vairāk nekā daudzas citas valstis, tostarp eirozonas valstis, mūsu patēriņa groza īpatnību dēļ. Te runa ir par naftas un pārtikas cenām, uz kuru fona lokālie faktori ir nebūtiski. Pašlaik pārtikas cenas ir ļoti augstas, savukārt naftas un tās produktu cenas ir uz lejupejošas līknes. Taču ļoti strauja ietekme var būt arī neekonomiskiem faktoriem, piemēram, politiskām svārstībām vai kādiem citiem notikumiem, kuru dēļ var izveidoties naftas cenu kāpums, kas varētu izrādīties pietiekami liels drauds. Šķiet gan, ka tas varētu notikt ne ar pārspīlēti lielu ietekmi uz Latvijas iestāšanos eirozonā.
— Tātad vietējo faktoru, kas varētu kļūt par inflācijas dzinēju, faktiski nav?
— Ja algu kāpums būtu lielāks par produktivitātes pieaugumu un tas notiktu ilgstoši, veidotos cenu kāpuma spirāle. Taču Latvijā šāda situācija nav novērojama — produktivitāte pie mums aug pat nedaudz straujāk nekā algas, un tāpēc vietējie faktori neveic spiedienu uz cenām. Līdz ar to mēs neprognozējam iekšējā faktora nozīmi tuvākajā laikā.
