Aizkrauklietis Sergejs Iļjins reiz vaicāja: “Vai jūs zināt, ka savulaik Aizkrauklē (toreizējā Stučkā) uzņemta filma “Rītdienas ielā” un te divus mēnešus filmēšanas laukumā pavadījis arī leģendārais krievu aktieris, bards, dzejnieks un dziesmu autors Vladimirs Visockis?” Domāju, ka viņš joko vai kaut ko sajaucis. “Tas ir nopietni,” teica Sergejs, “mana māte ir šī notikuma aculieciniece, jo tolaik piedalījās hidroelektrostacijas celtniecībā. Savukārt tēva draugs Leonards Bogačs, Pļaviņu HES celtniecības pārvaldes priekšnieks, bija filmas veidotāju konsultants.”
Stāsta
dēlam
Toreiz Valentīnai Iļjinai bija nedaudz vairāk kā divdesmit gadu. No 1962. līdz 1965. gadam viņa mācījās Rīgas celtniecības tehnikumā un 1964. gada vasarā, kad te notika filmēšana, strādāja praksē. Pēc skolas beigšanas viņa vairākus gadus Pļaviņu HES bija betonēšanas darbu meistare, vēlāk, līdz pat pensijai, strādāja dzelzsbetona rūpnīcā. Nu viņa vecumdienas vada pilsētā, kuras tapšanā pati piedalījusies, un par piedzīvoto stāsta dēlam.
Sergejs ir uzņēmējs, mēbeļu salona “Bali” īpašnieks. Savulaik mācījies jūras zinības Pēterburgā. Piecus gadus nostrādājis Latvijas Jūras kuģniecībā, daudzkārt vilināts uz ārzemēm, taču par labāko vietu pasaulē uzskata Aizkraukli. Manuprāt, viņš varētu būt arī kinozinātnieks vai vēsturnieks. Plašas ir viņa zināšanas gan par kino, gan Aizkraukles pirmsākumiem.
Spīdolas iela bez
14. nama
— Mani interesē ne tikai vieta, kur dzīvoju, ļoti interesanta ir, piemēram, arī Kokneses vēsture, — saka Sergejs. — Taču filmu “Rītdienas ielā”, manuprāt, būtu interesanti noskatīties ikvienam aizkrauklietim, jo tajā redzama ne tikai jaunceļamā hidroelektrostacija, bet arī fragmenti no pilsētas sākotnes — bijušā kinoteātra ēka, māja, kurā tagad ir veikals “Lion”, nams, kurā ir “Staburaga’” redakcija… Toreiz gan vēl nebija uzcelta Spīdolas ielas 14. māja.
Filmu var noskatīties ikviens interesents — tā atrodama interneta vietnē “Youtube”. Sergejs filmu skatījies vairākkārt, mēģinādams ieraudzīt zināmās vietas. Viņam interesantākā šķiet filmas 76. minūte, kad redzama Spīdolas iela. Kad notika filmēšana, tuneļa vēl nebija. Makšķerniekiem droši vien interesants šķitīs tā saucamais vecais ceļš, toreiz tur bija pontontilts.
Filmas vēsture
Fjodora Fiļipova filma “Na zavtrašņei uļice” (“Rītdienas ielā”), protams, nav no kinovēstures zelta fonda. Tā ir parasta filma, kura ir pārbagāta ar tā laika propagandas un aģitācijas štampiem. Filma ir par kādas Krievijas HES celtniecību, taču “galvenā loma” tajā bija piešķirta Pļaviņu HES būvlaukumam. Centrā — partorga Boļšakova cīņa ar varaskāro hidroelektrostacijas vadītāju Platonovu par darba apstākļu uzlabošanu strādniekiem. Filmas lielākā vērtība ir tajā darbojošies aktieri. Toreiz slavas oreols vēl neapvija Vladimiru Visocki, vēl nebija atklāts Savelija Kramarova komiķa talants. Viņi bija jauni puiši, kuri tikai kāpa pa popularitātes kāpnēm. Filmā darbojas arī vēlāk ne mazāku slavu guvušie krievu aktieri Vladimirs Samoilovs, Lisjena Ovčiņņikova, Jeļena Vasiļjeva.
Pētot filmas tapšanas vēsturi, Sergejs atradis daudz materiālu, kuros filmas veidotāji dalās atmiņās par saviem varoņiem, kā arī atceras filmēšanas laiku toreizējā Stučkā.
Pārāk pozitīvs
varonis
Vladimirs Visockis kādā tikšanas reizē ar skatītājiem teicis, ka daudz labāk patika vieta, kur notika filmēšana, nekā pati loma: “Kāds bija izlēmis, ka mana seja piemērota pozitīvu varoņu atveidošanai. Es tēloju bagaru (ekskavators dūņu, smilšu un citu iegulu smelšanai vai sūknēšanai no platības, ko sedz ūdens — aut.) brigadieri Markinu. Taču tas bija pārāk pozitīvs varonis. Tik pozitīvs, ka pat pretīgi atcerēties. Viņa mājas bija teltī. Telts tek, mēbeles pūst, bērni raud, sieva šķauda un klepo, bet viņš tik apzinīgs, ka pat dzīvokli sev neprasa. Taču filmēšanas laiks bija lieliskākais manā dzīvē tāpēc, ka mēs divus vai trīs mēnešus dzīvojām Pļaviņu HES. Nakšņojām teltīs pie Daugavas. Paši strādājām būvē… Tā bija ļoti laba vieta, kur notika filmas uzņemšana — komjauniešu triecienceltne, kurā bija paši labākie strādnieki no citām celtnēm. Es redzēju, kā top elektrostacija, kā pārrauj dambi… Pirmo reizi redzēju, kā top milzenis, kurš vēlāk fotogrāfijās izskatās tik skaists un bezrūpīgs… Baltā krāsā… Es redzēju, ko savām rokām paveic cilvēki.”
Kādā citā tikšanās reizē Visockis teica: “Šodien es nekad nepiekristu filmēties šajā filmā. Taču tad es biju bez pieredzes, grābu visu, kas ir slikts.” Domājams, viens no iemesliem bija arī naudas trūkums, jo 1964. gada augustā sievai rakstītajā vēstulē viņš lūdza aiznest salabot divus pārus apavu, jo galīgi neesot, ko kājās aut, mēteli esot dabūjis no kolēģa.
Koncerts zem klajas debess
Savukārt Savelijam Kramarovam atmiņā palicis uzņemšanas grupas futbola mačs. Atmiņā arī brauciens uz toreiz slaveno restorānu “Lido” Rīgā. Iepazinušies tur ar kādu boksa meistaru. Naktī no “Lido” kājām devušies pie viņa uz mājām. Taču saimnieks viņus pēc tam aplaupījis — pamodušies bez naudas… Epizodiskās lomas aktieris Vsevolods Abdulovs atceras, ka hidroelektrostacijas celtniekiem rīkojuši atpūtas vakarus. Viens no koncertiem bija zem klajas debess, un to noskatījās vairāki tūkstoši cilvēku. “Mēs iestudējām sešu stundu programmu ar vietējo piesaisti. Dziedājām, deklamējām, rādījām izrāžu fragmentus. Vladimirs dziedāja savas dziesmas. Milzīgs lauks, mežs, cilvēku jūra! Neticama uzstāšanās!”
Apmeklētāju vidū toreiz bijusi arī Sergeja Iļjina māte Valentīna.
Nezin vai toreiz kāds nojauta, ka viņiem dzied cilvēks — leģenda, kurš nu jau 32 gadus staigā aizsaules dārzos.
* Rakstā izmantotas
M. Cibuļska un O. Terentjeva publikācijas no interneta
