Šonedēļ 70 gadu jubileju svin sunākstiete Svetlana Ribakova. Svetlanas kundzes ģimenē izaugušas divas meitas, un tagad lielākais lepnums ir mazbērni. “Ko lai es jums pastāstu? Dzīvoju un strādāju, nekas īpašs manā dzīvē nav noticis,” pirms sarunas saka jubilāre.
Jubilārei liels prieks ir par mazmeitām, kuras ieguvušas augstāko izglītību, īpaši par vecāko mazmeitu — viņa Latvijas Lauksaimniecības universitātē mācās doktorantūrā. “Ļoti priecājamies, ka meitene no provinces dzīvē var tik daudz sasniegt. Tas tikai pierāda, ka ne vien rīdzinieki, bet arī jaunieši no mazām skolām, ja vēlas mācīties, var tālu tikt,” secina Svetlanas kundze.
Lielas svinības nerīko
Lielas svinības jubilejās nerīkojam. Šonedēļ mazbērni jau bija atbraukuši un mani apsveica. Kādreiz jubilejas svinējām plaši, tagad tikai ģimenes lokā. Lielākais prieks, ka bērni un mazbērni mani atceras, ko man vairāk vajag? Svētkos atnāk arī tuvākie draugi un kaimiņi,” saka Svetlanas kundze. “Tagad cilvēki kļuvuši citādi, vairāk ierāvušies sevī. Katrs vairāk domā par sevi, nevis par citiem cilvēkiem.”
Visu mūžu
Sunākstē
Svetlanas kundze dzimusi un augusi Sunākstē. “Mani vecvecāki uz šejieni atbrauca 1913. gadā no Latgales,” stāsta jubilāre. “Ģimenē bijām septiņi bērni, bet es vienīgā paliku laukos, visi pārējie devās projām.” Savu lēmumu Svetlanas kundze skaidro: “Tēvs ģimeni pameta, kad man bija deviņi gadi. Māte mani audzināja viena. Laukos izaugu, te visus darbus apguvu. Kad māte kļuva vecāka, nevarēju viņu pamest. Tā arī te paliku un savu izvēli nenožēloju.” Svetlanas kundze visu dzīvi strādājusi lauku brigādē un fermā. “Arī bērni un mazbērni prot visus lauku darbus,” saka Svetlana Ribakova. “Ja bērni aug laukos, tad viņiem arī strādāt jāiemācās, bez tā nevar. Mazmeitas, kurām tagad jau ir augstākā izglītība, var gan govi izslaukt, gan citus lauku darbus padarīt. Lauku bērni ir centīgāki, pilsētā dzīvojot, viņiem ir vieglāk atrast darbu, un darba devēji viņus novērtē.”
Jaunieši dodas
projām
Svetlanas kundzei žēl, ka liela daļa jauniešu laukus pamet un dodas uz lielpilsētām vai ārzemēm. “Kādreiz Sunākstē un tās apkārtnē bija daudz iedzīvotāju,” teic jubilāre. “Tagad daudzas lauku sētas ir pamestas. Jaunieši diemžēl dodas no šejienes prom, te nav ne darba, ne izaugsmes iespēju. Nevēlos viņus nosodīt, tāda ir realitāte — laukos paliekam tikai mēs, pensionāri. Varu priecāties, ka mani bērni un mazbērni nedomā doties uz ārzemēm. Daļa jauniešu arī ir kļuvuši slinkāki. Kādreiz visiem bija sava saimniecība, tagad neviens neko nedara, dzīvo tikai no pabalstiem.”
Laukos ir jāstrādā
Jubilāre arī pārdzīvo, ka Sunākstes apkārtnē izcērt mežu. “Kādreiz kopā ar vīru un meitām katru vasaru devāmies uz mežu gan sēnēs, gan ogās, tagad visapkārt tikai cirsmas. Meža veltes nu salasa vīrs vai atved radi no Latgales,” saka Svetlanas kundze. “Protams, tagad nav tādas veselības kā agrāk, uz mežu vairs neeju, bet sava saimniecība ir, turam lopus, saimniekojam piemājas dārziņā. Ar lopiem tagad vairāk darbojas vīrs, bet ar dārziņu pati tieku galā. (Pirms trim gadiem Svetlanas kundze neveiksmīgi kritusi un salauzusi kāju, un tagad viņai grūti staigāt — aut.). Laukos ir jāstrādā. Ja darba tikumu ieaudzina, tas paliek paaudžu paaudzēs,” teic sunākstiete.
Svetlanas kundzei patīk lasīt grāmatas. “Kādreiz daudz lasīju, tagad, ilgāk lasot, acis sāk sāpēt,” saka Svetlana Ribakova. “Skatos arī televīziju, sekoju līdzi ziņām par notikumiem gan Latvijā, gan pasaulē. Diemžēl vairāk runā par negatīvo, bet dzīvē taču ir arī labais.”
