Latvijā joprojām saglabājas nozīmīga plaisa iedzīvotāju rocības, darba iespēju un saražoto apjomu ziņā starp centrālo daļu — Rīgu un Pierīgu — un pārējo teritoriju, īpaši Latgali — secināts pētījumā “Džimpiņ—rimpiņ pār deviņi novadiņ’ (Latvijas reģioni 2004 — 2012)”.
Latgalē jau vēsturiski ir zemākas vidējās algas, bet šīs algas lielā mērā noteikušas zemāku arī citu ienākumu līmeni — pensijas, bezdarbnieku un citus pabalstus. Latgalē ir krietni augstāks bezdarbs, bet, neraugoties uz to, uzņēmējiem trūkst kvalificētu darbinieku. Tas savukārt attur arī citus uzņēmējus šajā reģionā attīstīt savu rūpalu. Veidojas tāds kā apburtais loks, kuru tirgus pašregulējošā loma var nespēt lauzt.
Ņemot vērā krietni sliktākus rādītājus Latgalē un šo apburto loku, speciāla plāna veidošana šī reģiona attīstībai šķiet pamatota.
Analīzes gaitā atklāts, ka līdzās kopējām un visaptverošām problēmām valsts mērogā katrā reģionā ir specifiskas iezīmes, kas katra var prasīt īpašu plānu tapināšanu.
Šāda atšķirīga, bet ne mazāk satraucoša situācija ir Pierīgā. Plašāk izmantotie makroekonomiskie rādītāji — bezdarba līmenis, iekšzemes kopprodukts, investīcijas un komercdarbības aktivitāte — Pierīgā ir salīdzinoši labi. Vidējam Pierīgas iedzīvotājam ir laba izglītība, samērā augsti ienākumi, labs un plašs mājoklis. Tomēr šie dati neko neatklāj par šo mājsaimniecību grūtībām segt kredītmaksājumus, mājokļa uzturēšanas un transporta izdevumus cenu un nodokļu pieauguma un straujāk sarukušo ienākumu dēļ.
Šie ir svarīgi aspekti, kas jāņem vērā politikas plānu izstrādē, jo emigrācijas risks Pierīgas iedzīvotājiem pašlaik varētu būt pat augstāks nekā citviet Latvijā. Papildus tam, vērtējot Pierīgas iedzīvotāju pirktspēju, jāpatur prātā augsto ienākumu nevienlīdzība reģionā, kas tāpat var palikt slēpta kopējos rādītājos.
Lielākā daļa makroekonomisko rādītāju liecina, ka arī Vidzemē situācija ir tālu no vēlamās. Vairāki iedzīvotāju aptauju rezultāti pēdējā laikā iezīmē mājsaimniecību finanšu situācijas pasliktinājumu, daļā gadījumu rādot sliktākus rezultātus nekā Latgalē.
Vissliktākie rādītāji ir jautājumos, kurus varētu uzskatīt par pirmās nepieciešamības izdevumu pozīcijām — vidzemniekiem ir grūtības atļauties ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis (vai ekvivalentu veģetāro ēdienu) katru otro dienu un uzturēt mājokli siltu. Tas varētu būt saistīts ar atšķirībām pilsētnieku un laucinieku rocībā — Latgalē ir divas republikas pilsētas, bet Vidzemē viena — Valmiera, turklāt mazāka. Tātad, straujāk pasliktinoties iedzīvotāju finanšu situācijai lauku teritorijās, tas spilgtāk atspoguļosies Vidzemes datos.
Zemgale uzbūvēto jauno dzīvojamo ēku platību uz vienu iedzīvotāju ziņā ir trešajā vietā reģionu salīdzinājumā. Jauni mājokļi un remontdarbi uzaudzējuši arī prāvāku parādu — Zemgale ir trešajā vietā pēc kredītņēmēju īpatsvara. Zemgalieši aktīvi ir ņēmuši gan hipotekāros kredītus, gan preces līzingā un citus pirkumus nomaksā.
Iespējams, krīzes laikā atliktu remontdarbu dēļ Zemgalē 2010. gadā nozīmīgi palielinājušās problēmas mājokļiem — biežāk ir tekošu jumtu problēmas, trupe, mitras sienas, grīdas u. c.
Šajā reģionā samērā prāvu patēriņa daļu veido transporta izdevumi — zemgalieši tikai nedaudz atpaliek no Pierīgas iedzīvotājiem gan to mājsaimniecību īpatsvarā, kuru rīcībā ir auto, gan veikto ceļa attālumu ziņā. Tas nozīmē, ka gan mājokļu uzturēšanas izdevumu, gan degvielas cenu ietekme ir nozīmīgs slogs ģimenes maciņam, turklāt atšķirībā no latgaliešiem un vidzemniekiem zemgalieši retāk “ietaupa”, iegādājoties nelegālu degvielu.
Kurzemē ir samērā labi in-vestīciju rādītāji — gan ārvalstu investīcijas, gan Eiropas Savienības un citu atbalsta fondu finansējums, kas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pēdējos gados ir bijis visaugstākais Latvijā. Tas ir bijis nozīmīgs atspaids krīzes negatīvās ietekmes mazināšanai. Straujāka ekonomiskās aktivitātes krituma amortizējoša loma bijusi ostām un lielajiem eksportējošajiem uzņēmumiem, kā arī izaugsmes gados aizsāktiem investīciju projektiem.
Tomēr pēdējā laikā ne viss Kurzemē ir tik rožaini — reģionā ir augsts ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju darbspējas vecumā un zems darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt nodarbinātības līmenis pēdējā laikā atšķirībā no pārējiem reģioniem stagnē.
Rīgas situācija kopumā ir krietni labāka nekā citviet, te ir plašākas darba iespējas un augstāki ienākumi.
Tomēr arī šajā medus podā ir pa darvas karotei. Nekustamā īpašuma nodokļi aug un augs arī turpmāk, kas daudzkārt augstākas kadastrālās vērtības dēļ rīdziniekiem var sagādāt pamatīgas galvassāpes. No nevienlīdzības mazināšanas un nodokļa sloga pārcelšanas uz patēriņu un īpašumiem viedokļa tas ir pareizs virziens, tikai jāraugās, lai pāreja būtu pakāpeniska un sekotu arī samazinājums darbaspēka nodokļos.
Varētu cerēt, ka situāciju uzlabos straujāka tautsaimniecības atveseļošanās — nodarbinātība palielinās, pakāpeniski sākušas augt algas. Tomēr arī šai nākotnes izaugsmei ir draudi — Rīgā pēdējos gados krietni palielinās demogrāfiskās slodzes līmenis jeb līdz un virs darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Šī tendence rada jautājumu, vai demogrāfiskās slodzes kāpums ir noturams ilgākā laika posmā?
