Pļaviņu Svētā Pētera evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze šajās dienās svinēja ļoti ievērojamu sava dievnama jubileju — simts gadu. Saistībā ar to notika svinīgais dievkalpojums.
Ne jau gadiem nozīme
Svinīgo jubilejas dievkalpojumu vadīja Daugavpils diacēzes bīskaps Einārs Alpe, piedalījās evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis, Sēlpils iecirkņa prāvests Ainārs Spriņģis, kā arī bijušais un tagadējais Pļaviņu baznīcas mācītājs Ēvalds Bērziņš un Haralds Biete. Viņi ar Dieva vārdu stiprināja šī senā dievnama draudzi. Svētku dienā baznīcā visus iepriecināja draudzes flautistu un Aizkraukles Kristus Spēka evaņģēliski luteriskās draudzes ansamblis “Ceļš”, kurš Pļaviņu dievnamā muzicējis arī iepriekš. Vēlāk muzikālu apsveikumu sniedza arī Pļaviņu novada kultūras centra un mūzikas skolas dziedātājas.
Būt kopā šajā nozīmīgajā dienā bija aicināti arī bijušie dievnamā kalpojušie mācītāji, viesi no citām draudzēm, pārstāvji no Pļaviņu novada domes un pilsētas iestādēm. Viņi vēlēja labu dievnamam un tā draudzei. Jubilejā draudze saņēma arhibīskapa Jāņa Vanaga apsveikuma vēstuli. Īpašs sveiciens bija arī no Kristīgā radio un kristīgās bērnu nometnes “PandaMania” dalībniekiem.
Ēvalds Bērziņš, kurš tagad kalpo draudzē Krustpilī, ir gandarīts par laiku, kad strādājis Pļaviņās. Viņš stāstīja, cik nozīmīgs šim dievnamam ir Svētā Pētera vārds, kas joprojām dod ticības spēku.
Sēlpils iecirkņa prāvests Ainārs Spriņģis pārstāv arī luteriskās baznīcas draudzi Aizkrauklē. Viņš atzina, ka pat šajā pilsētā, kurā dievnamu esamība sākotnēji nebija paredzēta, cilvēki tiecās pie Dieva. Turklāt Aizkrauklē tagad ir vairākas baznīcas.
“Simts gadu baznīcai — daudz vai maz?” apsveicot jubilejā kolēģus, retoriski jautāja Pļaviņu Romas katoļu baznīcas mācītājs Ingars Stepkāns, piebilstot, ka ne jau gadu skaitam ir nozīme. Galvenais ir cilvēku paveiktais darbs, kas nes ticības augļus, dodot tos citiem. Viņš vēlēja, lai baznīca paplašinās un tajā pulcējas arvien vairāk cilvēku.
— Mums allaž bijusi laba sadarbība, jo, pirms Pļaviņās uzcēla katoļu baznīcu, mūsu draudzes dievkalpojumi notika luteriskajā baznīcā, — teica Ingars Stepkāns.
Pļaviņietis Pēteris Cielavs, kurš ir bijušā Pļaviņu baznīcas draudzes priekšnieka mazdēls, jubilejas reizē draudzei palīdzēja apmaksāt bukletu izdošanu. Viņš joprojām meklē vēstures liecības par šo dievnamu un ar to saistītajiem cilvēkiem. To darīt viņš aicināja arī citus.
Grāfiene ir labvēlīga
Baznīcas un tās draudzes vēsture patiesi ir bagāta, un to kā mozaīku — pa gabaliņam — apkopojuši tās draudzes locekļi. Savāktā informācija liecina, ka ilgus gadus Pļaviņu miesta iedzīvotāji mēroja tālo ceļu uz Kokneses dievnamu. 1891. gadā ar Stukmaņu muižas īpašnieces grāfienes Mēdemas labvēlību dievkalpojumi notika viņai piederošajā pilī. Tad muižas pilnvarnieks barons R. Nolde ierosināja celt pašiem savu dievnamu Pļaviņās, taču Baznīcas Virsvalde šo priekšlikumu neatbalstīja. Tomēr grāfiene Mēdema nodibināja īpašu atbalsta fondu, kurā ieskaitīja ziedojumus dievnama celtniecībai. Kad 1905. gadā nemiernieki padzina mācītāju Hilneru no Kokneses, baznīcas celtniecība tika aizkavēta. 1907. gadā par mācītāju Koknesē kļuva H. Bahs, un viņš nodibināja Pļaviņu dievnama būves komisiju. 1911. gadā šim mērķim saziedoja jau 10 000 zelta rubļu, un celtniecību sāka.
Ievērojamu daudzumu būvmateriālu dāvināja un pats atveda grāfs T. Mēdems, I. Rumpe atvēlēja cementa plāksnes grīdai un jumtam, P. Cielavs — dolomīta kanceli,
H. Apeltofts — tērauda zvanu, mācītājs H. Bahs — vitrāžas altārtelpas logiem. Bez šiem ziedojumiem celtniecība izmaksāja 28 tūkstošus zelta rubļu. Kaut gan jaunuzceltais dievnams atbilda baznīcas prasībām, to vispirms nosauca par lūgšanu namu, jo tā laika krievu valdība evaņģēliski luterticīgajiem neļāva celt baznīcas. Jaunais dievnams tika iesvētīts 1912. gada 5. oktobrī.
Atdalās no Kokneses
Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gadā, draudze darbību pārtrauca, un baznīcu vēlāk izpostīja. Tajā uz laiku ierīkoja zirgu stalli. Draudze darbību atjaunoja 1919. gadā. Sava mācītāja joprojām nebija. 1920. gadā draudze dāmu komitejas priekšnieces M. Lapiņas vadībā sāka dievnama atjaunošanas darbus, un to no jauna iesvētīja 1921. gada 31. oktobrī.
1927. gadā par pastāvīgu baznīcas mācītāju kļuva O. Kraulis. Pēc gada Pļaviņu draudze kļuva patstāvīga, un tā vairs neietilpa Kokneses — Krapes draudzes sastāvā. Tolaik reģistrēts 450 draudzes locekļu, un 1932. gadā mācītāja gaitas Pļaviņās sāka P. Rozenbergs.
Draudze vāca līdzekļus ērģeļu būvei. 1940. gadā jau bija šim mērķim nepieciešamie līdzekļi, taču, sākoties Otrajam pasaules karam, ērģeles nesamontēja. Karā baznīcu sašāva un vairākkārt uzlauza, iegādātās ērģeļu detaļas izvazāja. Mācītāju Rozenbergu aizveda uz Vorkutu, kur viņš gāja bojā.
Atrod tirgū
Padomju varas laikā draudzes darbība bija apdraudēta. Taču 20 drosmīgu tās pārstāvju parakstījās speciālos sarakstos Pļaviņu izpildkomitejā un lūdza Reliģisko lietu padomei atļaut draudzei darboties. Par mācītāju kalpoja Ābelītis no Rīgas. Vēlāk to uzņēmās amata brālis Kārlis Zviedris. Draudze centās sakārtot kara laikā cietušo baznīcu un rūpējās par tās uzturēšanu. Dievkalpojumi notika reizi mēnesī un lielajos Baznīcas svētkos. Padomju laikā, 50. — 70. gados, baznīcu vairākkārt izdemolēja, un 1982. gadā nozaga Svētā vakarēdiena traukus, kurus vēlāk brīnumainā kārtā kāds godprātīgs milicis nejauši atrada Rīgas tirgū un atdeva draudzei.
Pēc mācītāja Zviedra rūpes par Pļaviņu draudzi uzņēmās Helēna Valpētere. 1984. gadā ilggadējā draudzes darbiniece Hermīne Pudāne par mācītāju uz Pļaviņām aicināja Erbertu Bikši. Par draudzes priekšnieku kļuva Mārtiņš Virks. Draudzē sākās aktīva rosība. Tā pulcējās uz dievkalpojumiem reizi mēnesī un lielajos Baznīcas svētkos. Baznīcā nāca arvien vairāk dievlūdzēju, arī prāvs pulciņš jauniešu. Rutes Bikšes un Ineses Žverelo vadībā darbojās svētdienas skola. Ik pa laikam notika Bībeles stundas. 1989. gadā sākās lieli remontdarbi — atjaunoja torni, jumtu, izremontēja baznīcas iekštelpas.
Atmodas laikā baznīcā pulcējās daudz dievlūdzēju, apmeklēja svētdienas skolu. 1993. gadā par draudzes mācītāju kļuva toreizējais Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes 4. kursa students Ēvalds Bērziņš.
Svētīgs laiks
Draudze jau sen loloja cerību iegādāties namu draudzes vajadzībām, un 2002. gada augustā šī iecere piepildījās, no “Latvijas Krājbankas” nopērkot namu pretī baznīcai. 2010. gada oktobrī kalpot draudzē sāka mācītājs Aigists Pinka, bet no 2011. gada — mācītājs Haralds Biete.
— Baznīca ir celta, lai cilvēki tajā saņemtu mūžīgo dzīvību un glābšanu, un tā šo misiju pilda katru svētdienu dievkalpojumos. Notiek arī katehēzes, Bībeles stundas, un bērniem ir svētdienas skola. Ir svarīgi, lai bērni ienāk baznīcā. Ja arī vēlāk viņi no baznīcas un ticības attālinās, tā ir vieta, kur viņi var atgriezties, — svētku reizē teica mācītājs Haralds Biete. — Šī ir baznīca ar senu vēsturi, un es varu tikai vēlēt, lai tā pastāvētu vēl tikpat un ilgāk. Nesen svinējām Pļaujas svētkus un draudzē runājām par to, ka ir sēja un pļauja. Bieži vien Dieva vārda sējējs nemaz nepieredz sava darba augļus, un nereti jānomainās vairākām paaudzēm, lai sagaidītu ražu. Tomēr katra ieguldītais darbs ir svētīgs.
Ticību saglabā
Jau ilgu laiku ar Pļaviņu Svētā Pētera evaņģēliski luterisko baznīcu ir saistīta pļaviņiete Irēna Žverelo. Draudzes priekšnieces amatā viņa ir no 2009. gada. Viņa ar sirsnību piemin draudzes locekļus, kuri bez atlīdzības nesavtīgi velta savu laiku baznīcai.
— Mūsu draudze nav liela — ap 50 cilvēku, bet ļaudis ir atsaucīgi. Ar visu sirdi un dvēseli svētdienas skolu un flautistu ansambli vada Zane Spēlīte. Kopā ar jauniešiem viņa palīdzēja sakārtot draudzes mājas telpas, kas tagad kļuvušas daudz gaišākas. Raivis Spēlītis ziemā jau agri svētdienu rītos dodas kurināt krāsnis, lai dievkalpojumā baznīcā būtu siltāk. Viņš un Normunds Eihentāls ne reizi vien ir dāvinājuši naudu baznīcas vajadzībām. Diakonijas darbu nenogurstoši veic Valentīna Langenfelde. Apbrīnas vērta ir mūsu draudzes vecākā locekle Paulīna Urberga, kura ticību Dievam saglabāja gan padomju laikā, gan atgriezusies no Sibīrijas. Joprojām viņa ir mūsu draudzes kasiere, — stāsta Irēnas kundze.
Uz jautājumu, ko viņai pašai nozīmē šī baznīca un darbs tajā, viņa atbild — kad dzīvē klājies smagi, viņa daudz lūgusies, un Dievs viņu uzklausījis. Tāpēc tagad viņam kalpošot, cik būs spēka.
